Ēlīhu nosoda paštaisnību
1 Un Ēlīhu runāja vēl, sacīdams:
2 “Vai tu domā, ka tev taisnība,
kad saki: par Dievu es taisnāks? –
3 Tu prasi: kāds labums man,
ko es gūtu, ja negrēkotu? –
4 Atspēkošu es tevi vārdiem
un ar tevi kopā tavus draugus:
5 paskaties debesīs un raugi,
uzlūko padebešus augstu pār tevi!
6 Kaut tu grēkotu, kas viņam par to?
Ja pilns tu nedarbu, kas viņam no tā?
7 Ja tu taisns, ko viņam tas dod,
vai viņš ko ņem no tavas rokas?
8 Tādiem kā tu tavs negantums,
tavs taisnums tik cilvēku dēliem ko vērts.
9 Tie kliedz, ka varmāku daudz,
tie brēc zem spēkoņu rokas,
10 neprasa: kur ir Dievs, mans Radītājs,
kas dāvā dziesmas naktī,
11 liek mums mācīties no zemes zvēriem,
no debesu putniem gudrību aizgūt? –
12 Tad tie kliedz, bet viņš neatbild,
jo ļaundari pārlieku lepni,
13 bet Dievs neklausās niecībā,
Visuvarenais tos pat nemana!
14 Tu sūdzies, ka redzēt viņu nedabū?
Viņam pieder tiesa – tad gaidi viņu!
15 Kad nu viņš aiztaupa savas dusmas,
kad viņš ne dikti blēņdari tirda –
16 Ījabs dēļ niekiem vārsta muti,
bez sajēgas vairo vārdus!”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
