Ījabs: manas ciešanas ir nepelnīti smagas
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Aizvien vēl žēlabās kurnu,
nopūtas ar pūlēm valdu!
3 Kaut es prastu viņu atrast,
kaut nāktu viņa mājoklī,
4 celtu tam priekšā savu tiesu,
bez mitas liecinātu,
5 es zinātu vārdus, ko viņš man atbild,
un saprastu, ko viņš man saka.
6 Vai viņš, varens spēkā, ar mani tiesātos?
Nē! – bet viņš mani uzklausītu.
7 Tur taisnais ar viņu sacenstos,
uz mūžiem es paglābtos no sava Soģa!
8 Redzi, eju uz austrumiem, bet viņa nav,
uz rietumiem – bet nemanu viņa,
9 viņš ziemeļos rīkojas, bet es neieraugu,
uz dienvidiem dodos – bet neredzu to!
10 Viņš gan zina manu ceļu.
Pārbaudi mani – es būšu kā zelts!
11 Viņa pēdās tecējis esmu,
viņa ceļu gājis un nenovērsies.
12 Viņa lūpu pavēlēm es klausīju,
augstāk par sevi turēju viņa mutes vārdus.
13 Viņš ir viens, kas viņu novērsīs?
Ko viņš vēlas, to dara!
14 Spriedumu man viņš izpildīs –
un vēl daudz kas padomā viņam!
15 Tādēļ viņa vaiga trūkstos
un bīstos, kad pamanu viņu.
16 Dievs liek manai sirdij tirpt,
Visuvarenais mani iztrūcina –
17 jo ne tumsa vien mani māc,
un tumsība sedz manu vaigu.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
