Ījabs: dod man atdusu kaut vai kapā
1 Mans gars ir salauzts,
manas dienas izsīkušas –
kapi man!
2 Vai neesmu izsmieklā likts?
Viņu ņirgās man kavējas skatiens!
3 Galvo pats sev par mani!
Kurš cits sitīs man saujā?
4 Viņu sirdis tu esi saprātam slēdzis,
tad jau tu viņus nepaaugstināsi!
5 Kas draugus savtīgi nosūdz,
tā dēliem acis izīgs!
6 Viņš mani licis tautām par parunu,
par tādu, kam vaigā spļauj, esmu kļuvis.
7 No bēdām acis man tumst,
visi mani locekļi kā ēnas.
8 Taisnie iztrūcinātos par to,
un šķīstais noskaistos uz bezgodi.
9 Taisnais turēsies uz sava ceļa,
kam tīras rokas, tas pieaugs spēkā!
10 Nu visi nāciet vēlreiz pret mani!
Tik nerodu gudra jūsu vidū –
11 manas dienas ir garām, mani nodomi prom,
manas sirds alkas –
12 tās darītu nakti par dienu,
gaisma nāktu tūlīt pēc tumsas.
13 Ja kapu es cerētu sev par namu,
ja tumsā uzklātu cisas,
14 sacītu bedrei: tu mans tēvs! –
un tārpam: mana māte un māsa! –
15 Kur tad būtu mana cerība?
Kurš manu cerību ieraudzītu?
16 Vai tā nokāps man kapā līdzi?
Vai mēs kopā gulsimies pīšļos?”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
