Vēstījums par Moābu
1 Par Moābu. Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs:
“Vai! Nebo, jo nopostīta!
Apkaunota un ieņemta Kirjataima,
apkaunots un sagrauts cietoksnis!
2 Vairs nav Moāba slavas!
Hešbonā viņi lēma tam ļaunu:
iesim un iznīdēsim, lai vairs nav tauta! –
Arī tu, Madmēna, apklusīsi,
tev pakaļ ies zobens!
3 No Horonaimas kliedz:
delde un milzu posts!
4 Satriekts Moābs,
viņa jaunekļiem tie lika kliegt!
5 Luhītas kalnu pārejā
ar raudām kāpj raudādami,
Horonaimas nogāzēs
naidnieki dzirdēja posta klaigas!
6 Skrejiet, dzīvību glābiet,
kļūstiet kā tuksneša saušļi, –
7 tu paļāvies
uz paša darbiem un dārgumiem,
bet ieņems arī tevi!
Kemošu aizvedīs trimdā
kopā ar priesteriem, augstmaņiem!
8 Pār katru pilsētu postītājs nāks,
ne pilsēta neglābsies,
ieleju izdeldēs,
un iznīcinās līdzenumu –
kā teica Kungs.
9 Dodiet Moābam spārnus,
lai laižas prom!
Viņa pilsētas kļūs par postažu,
kur neviens nemīt!
10 Nolādēts tas,
kas Kunga darbu dara nevīžīgi,
nolādēts tas,
kas savu zobenu no asinīm attur!
11 Bez bēdu Moābs kopš jaunības
un dusēja kā vīna raugs –
no trauka traukā to nelēja,
trimdā viņš negāja!
Tādēļ tam sava garša
un smarža nav mainījusies!
12 Redzi, tādēļ nāk dienas, saka Kungs, es uzsūtīšu viņam gāzējus, tie viņu piešķiebs un iztukšos viņa traukus, un izlies viņa krūkas! 13 Paliks kaunā Moābs ar Kemošu, kā palika kaunā Israēla nams ar Bēteli, uz ko tas paļāvās.
14 Kā jūs varat teikt:
mēs – varoņi un varonīgi karavīri kaujā! –
15 Taču izdeldēts Moābs
un viņa pilsētas!
Viņa labākie jaunekļi
uz slaktiņu nogājuši,
saka Ķēniņš, Pulku Kungs ir viņa vārds.
16 Tuvu Moāba liksta,
un viņa ļaunums jo steidz!
17 Cietiet tam līdzi
visi, kas apkārt,
visi, kas zināt viņa vārdu,
sakiet: ak, kā satriekts spēka scepteris,
rotātais zizlis!
18 Nāc zemē no godības,
smilšainē sēdies,
mītniece, Dībonas meita!
Jo Moāba postītājs nācis pār tevi,
sagrāvis tavus mūrus!
19 Stājies ceļā un glūni,
Aroēras iemītniece,
prasi bēglim un tam, kas paglābies,
saki: kas notika?!
20 Apkaunots Moābs, jo satriekts, –
kauciet un kliedziet,
stāstiet Arnonā,
ka nopostīts Moābs!
21 Spriedums nāca pār klajumu zemi – pār Holonu, pār Jahacu, pār Mēfaatu, 22 pār Dībonu, pār Nebo, pār Bēt-Diblataimu, 23 pār Kirjataimu, pār Bēt-Gāmūlu, pār Bēt-Meonu, 24 pār Kerījotu, pār Bocru, pār visām Moāba zemes pilsētām, tālām un tuvām!
25 Aplauzts Moāba rags,
un viņa elkonis satriekts,
saka Kungs.
26 Piedzirdi viņu, jo par pašu Kungu šis taisījās lielāks – rīstīsies Moābs paša vēmekļos, kļūs par apsmieklu arī viņš! 27 Vai Israēls tev nebija apsmiekls? Vai kopā ar zagļiem tika pieķerts? Cik vien par viņu tu runāji, tik tu ņirdzi!
28 Pametiet pilsētas un mītiet klintīs,
Moāba iemītnieki!
Esiet kā dūjas
un ligzdojiet klinšu plaisās!
29 Mēs dzirdējām Moāba lepnību –
jo lepns šis! –
uzpūtību, lepnību, iedomību
un sirds augstprātību!
30 Es pazīstu, saka Kungs, viņa tukšo uzpūtību un tukšās pļāpas. 31 Tādēļ es kaukšu par Moābu, par visu Moābu es kliegšu, un Kīr-Heresas vīriem es uzrūkšu!
32 Par tevi es raudāšu
vairāk nekā par Jaazēru,
Sibmas vīnakoks!
Tavas stīgas sniedzās līdz jūrai,
līdz Jaazērai stiepās!
Taviem augļiem un vīnam
nu uzkritis postītājs!
33 Atņemts prieks un līksme
gan vīnadārziem, gan Moāba zemei!
Kublos mitējies vīns,
neviens vairs vīnspaidu nemin
ar priecīgām klaigām,
priecīgās klaigas
vairs nav priecīgas klaigas!
34 Hešbonā kliedz līdz Elālei, līdz Jahacai, liek atskanēt balsij no Coaras līdz Horonaimai, līdz Eglat-Šelīšijai, jo pat Nimrīmas ūdeņi par tuksnesi kļuvuši! 35 Es darīšu galu Moābam, saka Kungs, viņš upurē augstienēs un kvēpina savam dievam! 36 Tādēļ mana sirds par Moābu īd kā sēru stabule, un mana sirds īd kā sēru stabule arī par Kīr-Heresas vīriem, jo zudis ir tas, ko tie bija atlicinājuši. 37 Ik galva noskūta kaila, ik bārda apcirpta, ik rokas agraizītas, un maiss uz gurniem! 38 Uz visiem Moāba jumtiem un visās ielās – visur vaimanas, jo es satriecu Moābu kā trauku, kas nerūp nevienam, saka Kungs. 39 Redzi, kā viņi sakauti kauc! Kā griež muguru Moābs! Kauns! Moābs tapis par apsmieklu un sagrāvi visiem, kas ir ap viņu.
40 Jo tā saka Kungs:
redzi, kā ērglis viņš laidīsies
un izpletīs spārnus pār Moābu!
41 Viņa pilsētas tiks ieņemtas,
viņa nocietinājumi tiks sagrābti,
un todien Moāba varoņu sirds
būs kā sievas sirds radībās!
42 Moābs tiks iznīcināts, nebūs vairs tautas,
jo pret Kungu viņš taisījās liels!
43 Briesmas, bedre un lamatas tev,
Moāba iemītniece! –
saka Kungs.
44 Kas bēg no briesmām,
iekritīs bedrē,
un, kas izrāpsies no bedres,
to lamatās noķers –
to es Moābam darīšu
viņa piemeklēšanas gadā! –
saka Kungs.
45 Hešbonas ēnā tie stāj,
bez spēka bēguši,
jo no Hešbonas uguns iet
un liesma no Sīhona nama,
tā aprija Moāba deniņus
un bļaura dēlu paurus!
46 Vai tev, Moāb!
Izdeldēti Kemoša ļaudis –
tavi dēli paņemti gūstā,
un tavas meitas nebrīvē!
47 Bet es atvedīšu atpakaļ Moāba gūstekņus
nākamās dienās,
saka Kungs,
bet līdz tam – Moābam tiesa!”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
