Izpostīšanas draudi
1 “Israēl! Ja gribi nākt atpakaļ,”
saka Kungs,
“nāc pie manis!
Un, ja tu novāksi savus dievekļus
prom no manis,
tev nebūs jābēguļo!
2 Ja tu zvērēsi:
dzīvs Kungs! –
ar patiesību,
ar tiesu,
ar taisnību,
tad viņš būs svētība tautām
un viņš būs to slava!”
3 Jo tā saka Kungs Jūdas vīriem un Jeruzālemei:
“Uzplēsiet jaunu atmatu
un nesējiet ērkšķos!
4 Jūdas vīri un Jeruzālemē mītošie,
apgraizieties Kungam!
Nost jūsu sirds priekšādu!
Kamēr neizlaužas
manas dusmas kā uguns,
kā degsme, ko nenodzēst, –
jūsu ļauno darbu dēļ.”
5 Stāstiet Jūdā un sakiet,
lai sadzird Jeruzālemē,
pūtiet ragu pār visu zemi,
sauciet jo skaļi un sakiet:
“Pulcējamies un ejam
uz nocietinātām pilsētām!”
6 Paceliet Ciānā karogu!
Tverieties, nestāviet!
Jo es nesu no ziemeļiem ļaunumu
un lielu postu!
7 Lauva no biezokņa iznācis,
tautu nīdētājs devies karā,
iznācis no savas vietas,
lai izdeldētu tavu zemi,
tavas pilsētas nopostītu,
ka neviens tur vairs nedzīvo.
8 Tādēļ jozieties maisu,
vaimanājiet un kauciet,
jo mums neiet secen
Kunga dusmu kvēle.
9 “Tajā dienā būs tā,”
saka Kungs,
“nodrebēs ķēniņa sirds
un augstmaņu sirdis,
priesteri apstulbs
un pravieši paliks mēmi!”
10 Un es teicu:
“Ak, Kungs Dievs!
Tiešām tu esi viltin vīlis
šo tautu un Jeruzālemi,
sacīdams: jums būs miers! –
Bet zobens jau dzīvību skar!”
11 Tajā laikā teiks
šai tautai un Jeruzālemei:
“Svelošs pakalnu vējš
manai tautmeitai tuksnesī pretī –
ne sijāt, ne vētīt.
12 Pārlieku liels vējš
nāk pār mani, –
nu gan es runāšu
tiesā pret viņiem!”
13 Redzi, viņš kā mākonis ceļas,
kā viesulis viņa rati,
viņa zirgi par ērgļiem ātrāki!
Vai! mums – mēs pagalam!
14 Jeruzāleme,
mazgā no ļaunuma savu sirdi,
ka tu tiktu glābta!
Cik ilgi vēl tu turēsies
pie savām grēka domām?
15 Jo balss vēstī no Dāna,
sauc par nelaimi no Efraima kalna.
16 Brīdini tautas: “Redzi!
Lai dzird Jeruzālemē:
no tālas zemes nāk lencēji,
tie ceļ savu balsi pret Jūdas pilsētām!
17 Kā lauka sargi viņi tai apkārt,
jo pret mani tā spītējās,
saka Kungs,
18 to tev nodara tas,
ko tu dari un kur tu staigā,
tas ir tavs ļaunums –
jo rūgts,
jo sniedz tev līdz sirdij.”
Sēras par izpostīto zemi
19 Iekšas man, iekšas man ļogās –
manas sirds mūri!
Sitas man sirds,
nevaru klusēt,
jo mana dvēsele dzird
raga skaņu
un kaujas kliedzienus.
20 Posts nāk pār postu,
jo dēd visa zeme!
Pēkšņi noplēstas manas teltis,
mirklī – manas telts aizkari!
21 Cik ilgi vēl jāredz man karogs
un jāklausās raga skaņās? –
22 Jo mana tauta ir muļķe,
mani tā nepazīst,
mani dēli ir stulbi,
tie nesaprot,
viņi ir gudri uz ļaunu,
bet labu tie nezina. –
23 Es paraudzījos uz zemi, un redzi –
viss sajucis!
Un uz debesīm –
tās bez gaismas!
24 Es paraudzījos kalnos, un redzi –
tie grīļojās!
Trīcēja visi pakalni!
25 Es paraudzījos, un redzi –
ne cilvēka!
Un visi debesu putni aizlaidušies!
26 Es paraudzījos, un redzi –
leknā zeme jau tuksnesis!
Un visas pilsētas noārdītas!
Tāds savā dusmu kvēlē Kungs!
27 Jo tā saka Kungs:
“Izpostījums būs pār visu zemi,
bet pavisam to nepiebeigšu!
28 Tādēļ lai sēro zeme
un melnē debesis augšā,
jo es esmu teicis un nodomājis,
man nebūs žēl, un es neatkāpšos!”
29 No jātnieku un loka šāvēju dunas
bēg visa pilsēta,
tie mūk mežā un klintīs rāpjas –
pamesta visa pilsēta,
neviens tur vairs nedzīvo.
30 Ko tu dari, izdeldētā?
Kaut purpurā tērpies,
kaut rotājies zelta rotām,
kaut izkrāšļo acis, –
velti tu taisies skaista! –
tavi mīlnieki nicina tevi
un pēc tavas dzīvības lūko!
31 Es dzirdēju dzemdētājas balsi,
kas pirmoreiz radību sāpēs, –
tur sten Ciānas meita
un stiepj savas rokas.
Vai man!
Mana dvēsele gurst
slepkavu priekšā.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
