Judīte izdaiļo sevi
1 Un notika, kad viņa mitējās saukt uz Israēla Dievu un visu savu sakāmo bija beigusi, 2 viņa piecēlās no zemes, pasauca savu kalponi un nokāpa no jumta savā mājā, kur pavadīja laiku sabata un svētku dienās. 3 Viņa novilka maisa drēbi, kurā bija tērpusies, un noģērba savas atraitnes drānas, nomazgāja miesu ar ūdeni un ieziedās ar tauku eļļu; viņa sakārtoja matus un apsēja ap galvu lenti, un uzvilka svētku drānas, kurās rotājās savās dzīves dienās ar vīru Manasi. 4 Viņa uzvilka kājās sandales, uzlika sev kaklarotas un sprādzes, gredzenus un auskarus un visus savus krāšņumus un ļoti izrotājās, lai patiktu vīram, kas viņu uzlūkotu. 5 Kalponei viņa iedeva ādas trauku ar vīnu un trauciņu ar eļļu, piepildīja kuli ar miltiem, kaltētiem augļiem un šķīstām maizēm, sapakoja to visu nešļavā un uzlika viņai mugurā.
Judīte ar vecajo svētību pamet pilsētu
6 Un viņas izgāja uz Batulijas pilsētas vārtiem un atrada pie tiem stāvam Oziju un pilsētas vecajos Habri un Harmi. 7 Kad viņi ieraudzīja, kā viņa bija mainījusies – pēc sejas un citā tērpā –, viņi ļoti izbrīnījās par tās skaistumu un tai sacīja: 8 “Mūsu tēvu Dievs lai ved tevi žēlastībā un dod piepildīt tavu nodomu, ka israēlieši uzgavilētu un Jeruzāleme tiktu paaugstināta.” 9 Un viņa pielūdza Dievu un teica: “Pavēliet atvērt man pilsētas vārtus, un es iziešu piepildīt vārdus, ko jūs runājāt ar mani.” Un tie pavēlēja jauniešiem atvērt viņai vārtus, kā viņa bija likusi. 10 Tie tā izdarīja, un Judīte izgāja, viņa pati un kalpone ar viņu, un pilsētas vīri viņu pavadīja ar skatienu, tiekams viņa nokāpa no kalna, līdz izgāja cauri ielejai un vairs nebija redzama.
Judīte ierodas pie Holoferna
11 Viņas gāja pa ieleju taisni uz priekšu, un Judītei pretī iznāca asīriešu sardze. 12 Tie saņēma viņu un jautāja: “Kādu ļaužu tu esi, no kurienes tu nāc un kurp dodies?” Un viņa atbildēja: “Es esmu ebreju meitene un esmu aizbēgusi no viņiem, jo viņi tiks atdoti jums iznīcībai. 13 Es eju, lai stātos priekšā jūsu karaspēka virspavēlniekam Holofernam un paziņotu viņam patiesības vēsti, es rādīšu ceļu viņa priekšā, pa kuru viņš ies un pārvaldīs visu kalnieni, un netiks nogalināts neviens no viņa vīriem, neviena dzīva dvēsele.” 14 Kad vīri dzirdēja šādus vārdus un aplūkoja viņas seju – to acīs viņa bija brīnums neizteicamā skaistumā –, tie sacīja viņai: 15 “Tu esi izglābusi savu dzīvību, pasteigdamās nokāpt mūsu kunga priekšā, un tagad – nāc līdzi uz viņa telti. No mums tevi nosūtīs tālāk, tiekams tu tiksi nodota viņa rokās. 16 Bet, kad tu stāvēsi viņa priekšā, nenobīsties savā sirdī, bet stāsti savu stāstāmo, un viņš tev darīs labu.” 17 Viņi izraudzījās no sava vidus simts vīrus, un tie ņēma viņu un viņas kalponi savā apsardzē un aizveda līdz Holoferna teltij. 18 Un izcēlās kņada visā nometnē, jo pa teltīm tika izkliegta viņas ierašanās, un saskrējušie viņu ielenca, viņai stāvot ārpusē pie Holoferna telts, kamēr viņam tika ziņots par Judīti. 19 Un viņi apbrīnoja viņas skaistumu un viņas dēļ brīnījās par israēliešiem, un cits uz citu sacīja: “Kas neievēros šo tautu, kurā ir tādas sievietes? Nav labi atstāt dzīvu nevienu no šiem vīriem, ka, dzīvi palikuši, tie varētu apmuļķot visu zemi.” 20 Tad no telts iznāca Holoferna tuvākie un visi viņa kalpotāji un ieveda Judīti iekšā. 21 Holoferns bija atlaidies uz gultas aiz aizkara, kas bija izrotāts ar purpuru un zeltu, smaragdiem un dārgakmeņiem. 22 Viņam paziņoja par Judīti, un viņš iznāca priekšteltī, un viņam pa priekšu nesa sudraba lampas. 23 Kad Judīte iznāca viņa un kalpotāju priekšā, visi brīnījās par viņas daiļumu, un viņa krita uz sava vaiga godbijībā pret to, bet kalpi viņu piecēla kājās.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
