Abīmelehs ceļ sevi par ķēniņu
1 Abīmelehs, Jerubaala dēls, devās uz Šehemu pie saviem mātesbrāļiem un runāja ar tiem un visu sava mātes tēva dzimtas namu: 2 “Jel runājiet, lai klausās visi Šehemas pilsoņi: kas jums ir labāk – vai ka pār jums valda septiņdesmit vīri, visi Jerubaala dēli, vai ka pār jums valda viens vīrs? Pieminiet taču, ka es esmu no jūsu kaula un miesas!” 3 Viņa mātesbrāļi stāstīja par viņu visus šos vārdus Šehemas pilsoņiem, un to prāti nosliecās par labu Abīmeleham, jo tie sacīja: “Viņš ir mūsu brālis.” 4 Viņi tam deva septiņdesmit sudraba gabalus no Derībbaala nama, un Abīmelehs par tiem nolīga salašņas un pārgalvjus, kas viņam sekoja. 5 Viņš nāca uz sava tēva namu Ofrā un nokāva savus brāļus, Jerubaala dēlus, – septiņdesmit vīrus uz viena akmens. Bet Jerubaala jaunākais dēls Jotāms palika dzīvs, jo viņš bija paslēpies.
Līdzība par kokiem
6 Visi Šehemas pilsoņi un visi no Millo nama sapulcējās un devās pie piemiņas ozola iecelt sev ķēniņu – lai Abīmelehs kļūtu viņu ķēniņš. 7 Kad to paziņoja Jotāmam, viņš gāja un nostājās Gerizīma kalna galā un skaļā balsī tiem sauca:
“Uzklausiet mani, Šehemas pilsoņi,
tad arī Dievs uzklausīs jūs!
8 Nāktin reiz sanāca koki,
lai sev svaidītu ķēniņu,
un sacīja olīvkokam:
valdi kā ķēniņš pār mums!
9 Olīvkoks tiem atbildēja:
vai lai pametu savu taukumu,
ar ko dievi un vīri tiek godāti,
un eju locīties pāri kokiem?!
10 Tad koki sacīja vīģes kokam:
nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums!
11 Vīģes koks tiem atbildēja:
vai lai pametu savu saldumu
un savus lieliskos augļus
un eju locīties pāri kokiem?!
12 Tad koki sacīja vīnakokam:
nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums!
13 Vīnakoks tiem atbildēja:
vai lai pametu jauno vīnu,
kas ielīksmo dievus un vīrus,
un eju locīties pāri kokiem?!
14 Tad visi koki sacīja dadzim:
nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums!
15 Un dadzis sacīja kokiem:
ja jau patiesi jūs mani svaidāt,
lai es būtu ķēniņš pār jums,
tad nāciet un tverieties manā paēnā,
bet, ja ne, šausies uguns no dadža
un aprīs Lebanona ciedrus!
16 Tad, ja nu jūs esat rīkojušies patiesi un godīgi, ieceļot Abīmelehu par ķēniņu, ja esat labu darījuši Jerubaalam un viņa namam, ja esat atmaksājuši viņam, kā viņa darbi to pelna, – 17 kad mans tēvs karoja par jums, savu dzīvību nežēlodams, un izrāva jūs no Midjāna rokas, 18 bet jūs šodien esat sacēlušies pret mana tēva namu un nokāvuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un Abīmelehu, verdzenes dēlu, iecēluši par ķēniņu Šehemas pilsoņiem, jo viņš ir jūsu brālis, – 19 ja nu jūs šodien esat rīkojušies patiesi un godīgi pret Jerubaalu un viņa namu, tad baudiet prieku par Abīmelehu, un arī viņš lai bauda prieku par jums, 20 bet ja ne – uguns izšausies no Abīmeleha un aprīs Šehemas pilsoņus un Millo namu, un uguns izšausies no Šehemas pilsoņiem un Millo nama un aprīs Abīmelehu!” 21 Un Jotāms bēga un glābās, dodamies uz Beēru. Tur viņš dzīvoja tālu no sava brāļa Abīmeleha.
Abīmeleha krišana
22 Abīmelehs valdīja pār Israēlu trīs gadus. 23 Bet Dievs sūtīja ļaunu garu starp Abīmelehu un Šehemas pilsoņiem, un Šehemas pilsoņi kļuva neuzticīgi Abīmeleham, 24 lai septiņdesmit Jerubaala dēliem nodarītie varasdarbi un viņu asinis nāktu pār viņu brāli Abīmelehu, kurš tos nokāva, un pār Šehemas pilsoņiem, kuri atbalstīja viņa brāļu nokaušanu. 25 Šehemas pilsoņi viņa dēļ kalnu virsotnēs slēpņos izvietoja vīrus, kuri aplaupīja katru, kas gāja pa ceļu tiem garām. Tas tika pavēstīts Abīmeleham.
26 Gaala, Ebeda dēls, nāca kopā ar saviem brāļiem, un viņi ienāca Šehemā. Viņš ieguva Šehemas pilsoņu uzticību. 27 Un, kad tie izgāja laukos, novāca vīnogas savos vīnadārzos, izspieda tās un rīkoja svētkus, tie gāja sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abīmelehu. 28 Gaala, Ebeda dēls, teica: “Kas gan ir Abīmelehs un kas ir Šehema, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubaala dēls un Zebūls viņa pilnvarnieks? Kalpojiet Hamora, Šehemas tēva, vīriem! Kāpēc lai mēs kalpotu viņam! 29 Eh, ja šie ļaudis būtu manā rokā, es novāktu Abīmelehu!” Un viņš teica par Abīmelehu: “Piepulcini sev vēl karapulkus un iznāc!” 30 Kad pilsētas pārvaldnieks Zebūls dzirdēja Gaalas, Ebeda dēla, vārdus, viņš iedegās dusmās. 31 Viņš slepus sūtīja vēstnešus pie Abīmeleha, sacīdams: “Redzi, Gaala, Ebeda dēls, un viņa brāļi ir atnākuši uz Šehemu, un, redzi, viņi musina pilsētu pret tevi. 32 Tad nu celies naktī, tu un tavi ļaudis, un paslēpies laukos. 33 Bet rīta agrumā, kad lēks saule, strauji uzbrūc pilsētai. Un, kad viņš un viņa ļaudis izies pret tevi, tad dari viņam, kā redzi.”
34 Abīmelehs un visi viņa ļaudis cēlās naktī un paslēpās pie Šehemas – četri pulki. 35 Gaala, Ebeda dēls, iznāca un nostājās pilsētas vārtu ejā. Tad Abīmelehs un viņa ļaudis cēlās no slēpņa. 36 Kad Gaala ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebūlam: “Redzi, ļaudis nāk lejā no kalnu virsotnēm!” Bet Zebūls viņam atbildēja: “Kalnu ēnas tev izskatās pēc vīriem.”
37 Tomēr Gaala nerimās un atkal ierunājās: “Redzi, ļaudis, tie nāk lejā no zemes vidienes, un vēl viens pulks nāk no Zīlnieku ozola puses!” 38 Tad Zebūls viņam teica: “Kur tad nu tava mute, tu, kas sacīji: kas gan ir Abīmelehs, ka mums šim jākalpo? Vai šie nav ļaudis, kurus tu nonievāji? Tad nu tagad ej un cīnies ar tiem!”
39 Gaala izgāja Šehemas pilsoņu priekšgalā un cīnījās ar Abīmelehu. 40 Abīmelehs viņu vajāja, un viņš bēga no tā, un daudzi krita nodurti līdz pat ieejai pilsētas vārtos. 41 Abīmelehs dzīvoja Arūmā, bet Gaalu un viņa brāļus Zebūls izdzina no Šehemas. 42 Nākamajā dienā ļaudis izgāja laukos, un tas tika pavēstīts Abīmeleham. 43 Viņš ņēma ļaudis, sadalīja tos trīs pulkos un paslēpās laukos. Viņš skatījās, un redzi – ļaudis nāca ārā no pilsētas. Tad viņš cēlās tiem pretī un tos sakāva. 44 Abīmelehs un pulki, kas bija pie viņa, strauji uzbruka un nostājās pilsētas vārtu ejā, bet divi pulki uzbruka visiem, kas bija laukā, un sakāva tos. 45 Abīmelehs visu dienu karoja pret pilsētu, kamēr ieņēma šo pilsētu un nokāva ļaudis, kas tajā. Viņš šo pilsētu nopostīja un pārkaisīja ar sāli.
46 Kad visi Šehemas torņa pilsoņi to dzirdēja, viņi iegāja Derībbaala nama pagrabā. 47 Abīmeleham tika pavēstīts, ka visi Šehemas torņa pilsoņi ir sapulcējušies vienuviet. 48 Tad Abīmelehs uzkāpa Calmona kalnā, viņš un visi viņa ļaudis, un Abīmelehs ņēma rokā cirvi, nocirta koku zarus, pacēla tos, uzlika sev plecos un teica ļaudīm, kas bija pie viņa: “Kā jūs redzējāt mani darām, tā steidziet un dariet arī jūs!” 49 Tad arī visi ļaudis ikviens nocirta pa zaram, gāja pakaļ Abīmeleham, nolika tos uz pagraba un aizdedzināja pagrabu virs tiem. Tā gāja bojā visi Šehemas torņa iedzīvotāji – ap tūkstoš vīru un sievu.
50 Pēc tam Abīmelehs devās uz Tēbēcu. Viņš to aplenca un ieņēma. 51 Bet pilsētas vidū bija stiprs tornis, un visi vīri un sievas, visi šīs pilsētas pilsoņi sabēga tajā un ieslēdzās, un uzkāpa uz torņa jumta. 52 Abīmelehs devās pret torni, lai cīnītos pret to. Viņš tuvojās torņa durvīm, lai tās sadedzinātu, 53 bet kāda sieva nometa augšējo dzirnakmeni Abīmeleham uz galvas un sadragāja viņa galvaskausu. 54 Viņš steigšus sauca puisi, savu ieroču nesēju, un sacīja tam: “Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani neteiktu: sieva viņu ir nokāvusi!” Viņa puisis nodūra viņu, un viņš nomira. 55 Kad Israēla vīri redzēja, ka Abīmelehs ir miris, tie visi devās mājup. 56 Tā Dievs Abīmeleha noziegumu vērsa pret viņu pašu – visu, ko tas bija darījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus. 57 Un visam Šehemas vīru noziegumam Dievs lika nākt pār viņu pašu galvām. Pār tiem nāca Jotāma, Jerubaala dēla, lāsts.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
