Benjāmins tiek glābts no iznīcināšanas
1 Israēla vīri bija zvērējuši Micpā: “Neviens no mums nedos savu meitu benjāminietim par sievu!” 2 Tauta sanāca Bētelē, sēdēja tur Dieva priekšā līdz vakaram un jo skaļi un rūgti raudāja, 3 sacīdami: “Kungs, Israēla Dievs, kāpēc tā ir noticis Israēlam, ka šodien ir zudusi viena no Israēla ciltīm!?” 4 Nākamajā rītā agri tauta cēla tur altāri un pienesa sadedzināmos upurus un miera upurus.
5 Israēla dēli sacīja: “Kurš nav atnācis visu Israēla cilšu sapulcē pie Kunga?” – jo tie bija saistīti ar smagu zvērestu, ka tam, kurš nebūs atnācis pie Kunga Micpā, mirtin jāmirst! 6 Israēla dēliem bija žēl savu brāļu benjāminiešu. Tie sacīja: “Šodien viens zars no Israēla ir nocirsts. 7 Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie dabūtu sievas, jo mēs taču esam zvērējuši pie Kunga nedot viņiem sievas no savām meitām?” 8 Un tie runāja: “Vai ir kāda no Israēla ciltīm, kas nav nākusi pie Kunga uz Micpu?” Un, redzi, neviens no Jābēš-Gileādas nebija atnācis uz sapulci nometnē. 9 Ļaudis tika pārskaitīti, un tiešām tur nebija neviena no Jābēš-Gileādas. 10 Tad viņi aizsūtīja turp divpadsmit tūkstošus vīru lielu pulku no stipriniekiem un pavēlēja tiem: “Ejiet un ar zobena asmeni izkaujiet visus, kas mīt Jābēš-Gileādā, arī sievas un bērnus! 11 Dariet tā – ikvienu vīru un sievu, kas ar vīru gulējusi, iznīciniet!” 12 Un starp Jābēš-Gileādas iedzīvotājiem tie atrada četrsimt jaunavas, kas nebija ar vīru gulējušas. Tās viņi atveda uz nometni Šīlo, kas Kanaāna zemē.
13 Tad visa sapulce sūtīja vēsti Benjāmina dēliem, kas bija uz Rimmonas klints, un pasludināja tiem mieru. 14 Tad benjāminieši atgriezās, un tie deva viņiem tās sievas, kas bija atstātas dzīvas no Jābēšas sievām, bet tiem to nepietika. 15 Un tautai bija žēl Benjāmina, jo Kungs bija izrāvis robu Israēla ciltīs. 16 Tad sapulces vecajie sacīja: “Ko lai darām ar tiem, kas palikuši bez sievām, jo benjāminiešu sievas ir iznīcinātas?!” 17 Viņi teica: “Izbēgušajiem benjāminiešiem ir jādabū mantojums, lai cilts netiktu izdzēsta no Israēla. 18 Bet mēs nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla dēli ir zvērējuši: nolādēts, kas dod sievu benjāminietim!”
19 Tad viņi teica: “Redzi, gadu no gada Kungam ir svētki Šīlo, kas atrodas uz ziemeļiem no Bēteles, uz austrumiem no lielceļa, kas iet augšup no Bēteles uz Šehemu, uz dienvidiem no Lebonas.” 20 Un viņi lika Benjāmina dēliem: “Ejiet un noslēpieties vīnadārzos! 21 Kad jūs redzēsiet – lūk, Šīlo meitas nāk laukā, lai grieztos dejā, tad iznāciet no vīnadārziem, saķeriet sev katrs pa sievai no Šīlo meitām un dodieties uz Benjāmina zemi! 22 Ja viņu tēvi vai brāļi nāks mums sūdzēties, mēs tiem teiksim: ļaujiet mums būt žēlīgiem pret viņiem, jo mēs neesam ieguvuši vīriem sievas karā, nedz jūs esat viņiem tās devuši, ka jūs būtu vainīgi.”
23 Benjāmina dēli tā arī darīja – ņēma sievas pēc sava skaita no dejotājām, kuras tie nolaupīja, un tad atgriezās savā īpašumā, atjaunoja pilsētas un tur apmetās. 24 Bet Israēla dēli tolaik devās prom no turienes katrs uz savu cilti un dzimtu – ikviens devās uz savu īpašumu. 25 Tolaik Israēlā nebija ķēniņa un katrs darīja, kā tam šķita pareizi.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
