Dieva taisnīgais spriedums
1 “Es atklājos tiem,
kas nevaicāja;
mani atrada tie,
kas mani nemeklēja.
Es teicu: es te! Es te! –
tautai, kas nepiesauc manu vārdu.
2 Es aizvien atvēru skaujas
pretestīgai tautai,
kas staigā nelabu ceļu,
pēc savām iedomām;
3 tautai, kas aizvaino mani
nemitīgi tieši sejā –
kas upurē dārzos,
kvēpina uz ķieģeļiem,
4 sēž kapu alās,
nakšņo slepenās vietās,
ēd cūkas gaļu,
kam nešķīsta vira traukos,
5 kas saka: “Tu paliec pie sevis!
Netuvojies man!
Jo esmu no tevis šķirta!”
Tie ir kodīgi dūmi man nāsīs,
uguns, kas deg visu dienu!
6 Redzi, kas rakstīts manā priekšā –
es neklusēšu, bet atmaksāšu,
un atmaksāšu tiem tieši krūtīs
7 viņu vainas un
viņu tēvu vainas pie viena!”
teica Kungs,
“tiem, kuri kvēpināja kalnos
un pakalnos zaimoja mani.
Un es atmērīšu
viņu agrākos darbus
tiem tieši krūtīs!”
8 Tā teica Kungs:
“Ja vien ir sula vīnogu ķekarā,
tad saka: neizposti,
jo ir svētība tajā! –
tāpat es darīšu
savu kalpu dēļ,
lai neizpostītu visu.
9 Es izvedīšu no Jēkaba sēklu,
no Jūdas – manu kalnu mantinieku,
un mani kalpi tur apmetīsies.
10 Šārona būs ganības avīm,
Āhoras ielejā atgulsies lopi
manai tautai, kas meklēja mani.
11 Bet jūs, kas atstājuši Kungu,
aizmirsuši manu svēto kalnu,
Laimnesim klājat galdu
un garšvielām jauktu vīnu
pildāt Likteņdieves kausā –
12 es lemšu jūs zobenam,
jūs visi kritīsit ceļos,
lai tiktu nokauti.
Jo es saucu, bet jūs neatbildējāt,
es runāju, bet jūs neklausījāties
un darījāt ļaunu manās acīs,
izvēlējāties to, kas man netīk.”
13 Tādēļ tā teica Kungs Dievs:
“Redzi, mani kalpi ēdīs,
bet jūs būsiet izsalkuši,
redzi, mani kalpi dzers,
bet jūs būsiet izslāpuši,
redzi, mani kalpi līksmos,
bet jūs būsiet apkaunoti;
14 redzi, mani kalpi no sirds gavilēs,
bet jūs no sirdssāpēm brēksiet
un garā satriekti vaimanāsiet.
15 Jūs atstāsiet savu vārdu
maniem izredzētajiem kā lāstu:
lai nonāvē tevi Kungs Dievs! –
bet viņš savus kalpus
sauks citā vārdā!
16 Kas svētī sevi šai zemē,
sevi svētīs Dievā, patiesi!
Un, kas zvēr šajā zemē,
tas zvērēs Dievā, patiesi! –
Jo ir aizmirstas agrākās bēdas,
tās ir apslēptas manām acīm.
Jaunas debesis un jauna zeme
17 Jo es, redzi, radu
jaunas debesis un jaunu zemi.
Iepriekšējās vairs nepieminēs,
tās vairs nenāks ne prātā.
18 Bet priecājieties un līksmojiet
mūžam par to, ko es radu,
jo es radu Jeruzālemi priekam
un tās tautu – līksmībai.
19 Es priecāšos par Jeruzālemi
un līksmošu par savu tautu,
vairs nedzirdēs tajā
nedz vaimanas, nedz raudas.
20 Tur nebūs vairs zīdaiņa,
kas dzīvo vien dažas dienas,
nedz sirmgalvja,
kas savu dienu mēru neizdzīvo.
Kas simts gados nomiris,
tas būs vēl jauneklis,
kas nesasniegs simts gadus,
būs ticis nolādēts.
21 Tie namus cels un tajos dzīvos,
vīnadārzus stādīs un augļus baudīs.
22 Tie nebūvēs, lai dzīvotu citi,
un nestādīs, lai baudītu citi.
Jo kā koka mūžs
būs manas tautas mūžs,
mani izredzētie paši
izmantos savu roku darbu.
23 Viņu pūliņi nebūs velti,
un bērni tiem nedzims postam,
tie būs Kunga svētības sēkla
un viņu pēcnācēji ar tiem.
24 Un būs tā –
pirms viņi sauks,
es jau atbildēšu,
vēl viņi runās,
es jau uzklausīšu.
25 Vilks un jēriņš ganīsies kopā,
un lauva ēdīs salmus kā vērsis,
bet čūskas barība būs pīšļi;
nedz ļauna, nedz posta nedarīs
visā manā svētajā kalnā,”
teica Kungs.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
