Israēla Glābējs
1 Klusējiet manā priekšā, jūras salas,
tautas, atgūstiet spēku!
Tad nāciet un runājiet,
sanāksim visi kopā uz tiesu!
2 Kurš parādās no saullēkta puses –
ik uz soļa viņam taisnība pretī nāk?
Tautas noliktas viņa priekšā,
viņš ķēniņus samin,
par pīšļiem tos padara ar savu zobenu,
kā salmus sakapā ar savu loku!
3 Viņš vajā tos, droši tiem pāri iet,
taku kājām viņš nemin!
4 Kurš to ir radījis un darinājis,
izsaucot ļaužu audzes no iesākuma? –
Es, Kungs, esmu pirmais,
un ar pēdējiem – tas esmu es!
5 Redzēja salas un bijās,
trīcēja zemes malas,
tie tuvojās, pienāca klāt –
6 viens otram līdzēja,
viens otram sacīja: esi stiprs!
7 Amatnieks drošināja zeltkali
un vesera cilātājs to, kas ar āmuru zvetē,
tie teica: stiprinājums ir labs,
un piesita ar tapām, lai nekust!
8 Tu, Israēl, esi mans kalps,
Jēkab, es tevi izraudzījos,
mana mīļā Ābrahāma pēcnācēji,
9 kurus no zemes malām es esmu sapulcējis,
no nostūriem kopā sasaucis,
teicis: jūs, mani kalpi,
jūs es izraudzījos un neesmu atmetis!
10 Nebaidies, jo es esmu ar tevi,
nebīsties, es esmu tavs Dievs,
es spēcināšu tevi, tev palīdzēšu,
ar savu labo taisnības roku
es tevi uzturēšu!
11 Redzi, paliks kaunā un apsmieklā
visi, kas neieredz tevi,
kā nieki tie zudīs,
kas strīdā ar tevi!
12 Tu tos meklēsi, bet neatradīsi –
tos, kas sacenšas ar tevi, –
no tiem paliks tik nieks,
kas ar tevi karojuši!
13 Jo es esmu Kungs, tavs Dievs,
es stiprinu tavu labo roku,
es saku tev: nebaidies,
es esmu tavs palīgs!
14 Nebaidies, Jēkab, tu tārps,
un tu, Israēl, –
es tev palīdzēšu,
saka Kungs,
tavs izpircējs ir Israēla Svētais!
15 Redzi, es tevi padarīšu par kuļamo veltni,
kas no jauna taisīts, kam asas tapas,
tu kulsi kalnus un satrieksi tos,
tu paugurus vērtīsi pelavās!
16 Tu tos vētīsi, un vējš tos aizraus,
un viesulis tos izkaisīs, –
bet tu līksmosi par Kungu,
par Israēla Svēto tu gavilēsi!
17 Nabagie un sūrdieņi meklē ūdeni – bet nav!
Tiem slāpēs tūkst mēle –
es, Kungs, tiem atbildēšu,
es, Israēla Dievs, viņus nepametīšu!
18 Es likšu, lai kalnu korēs izlaužas upes
un ieleju vidū avoti,
es tuksnesi padarīšu par ūdens klajumu,
un izkaltušā zemē izvirdīs ūdeņi!
19 Es tuksnesī stādīšu ciedrus,
akācijas, mirres un olīvkokus,
kailatnē es dēstīšu cipreses,
gobas un pīnijas,
20 lai viņi redz un zina,
lai pievēršas tam un sajēdz visi,
ka Kunga roka to darījusi,
ka Israēla Svētais to radījis!
21 Nāciet ar savu lietu tiesā,
saka Kungs,
šurp jūsu prasību,
saka Jēkaba ķēniņš.
22 Lai tie nāk un mums saka, kas notiks!
Stāstiet mums, kas bija iepriekš,
un mēs tam pievērsīsim savas sirdis,
lai zinātu, kas notiks turpmāk,
un stāstiet mums to, kas vēl būs!
23 Stāstiet, kas notiks vēlāk,
lai mēs zinām, ka jūs esat dievi,
dariet taču labu vai ļaunu,
lai trūkstamies un drebam visi!
24 Redzi, jūs neesat nekas,
jūsu darbi ir tukšība,
pretīgs ir tas, kas jūs izvēlas!
25 Es ziemeļos urdīju kādu,
un tas nāca no saullēktiem,
piesaukdams manu vārdu,
viņš nāk pār valdniekiem kā pār glūdu,
kā podnieks, mīcīdams mālus!
26 Kas to būtu jau iesākumā teicis,
ka mēs zinātu jau iepriekš,
ka mēs varētu sacīt:
viņam taisnība! –
Taču nav teikts un nav sacīts,
nav neviens dzirdējis jūs runājam!
27 Vispirms Ciānai:
redzi, redzi, tie! –
un Jeruzālemei:
es sūtu prieka vēstnesi! –
28 Es skatos, un tur nav neviena,
starp tiem nav neviena,
kas dotu padomu,
un, kad jautāju,
neviens man neatbild.
29 Redzi, tie visi ir niecība,
tukšība ir viņu darbi,
viņu elki vien tukšs vējš!
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
