Israēla atkrišana ir kā vēja sēšana
1 Tev rags pie lūpām,
tu kā maitu lija pār Kunga namu –
tādēļ ka viņi pārkāpa manu derību
un pret manu bauslību noziedzās!
2 Uz mani tie brēca:
mans Dievs!
Mēs tevi pazīstam –
te Israēls!
3 Negribēja Israēls labu,
nu viņu vajā naidnieks!
4 Viņi ķēniņus ieceļ –
bet ne no manis,
dod amatus augstmaņiem,
bet es tos nepazīstu!
Savu sudrabu un zeltu
tie pārkaļ par elkiem,
nu paši tiks iznīdēti!
5 Atmests tavs teļš, Samarija,
kvēl manas dusmas pret tiem –
cik ilgi tie paliks nesodīti?!
6 Israēls – tas ir amatnieks, kas to taisījis,
un tas nav Dievs! –
skaidās būs Samarijas teļš!
7 Vēju tie sēj,
un vētru tie pļaus,
labība nav sadīgusi,
milti tur neiznāks;
varbūt ja iznāks,
tad sveši tos aprīs!
8 Aprīts Israēls,
tagad tas starp tautām
kā netīkams trauks!
9 Jo viņi uz Asīriju dodas,
kā ēzeļi klaiņā –
Efraims sev mīlniekus nolīdzis!
10 Kaut arī tie nolīgst sev tautas,
es viņus sapulcināšu,
tad tiem ies mazumā
gan ķēniņi, gan augstmaņi!
11 Efraims gan cēla altārus,
bet tie viņam bija par grēku –
altārus, kur grēkot!
12 Es viņam rakstīju milzum daudz likumu,
bet tie viņam sveši!
13 Man pienesamos upurus tie kauj,
gaļu tie aprij,
bet Kungs tos negrib!
Tagad viņš atcerēsies to vainas
un piemeklēs viņu grēkus,
un tie atgriezīsies Ēģiptē!
14 Aizmirsa Israēls savu Radītāju un cēla pilis,
un Jūda tik cēla nocietinātas pilsētas –
bet es uzsūtīšu uguni viņa pilsētām,
un tā aprīs to nocietinājumus!
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
