1 Katrs augstais priesteris, kas izraudzīts cilvēku labā no cilvēku vidus, ir iecelts kalpošanai Dievam – pienest upurdāvanas un upurus par grēkiem. 2 Tāds spēj just līdzi nezinātājiem un maldīgajiem, jo arī pats ir nespēka apņemts. 3 Tādēļ viņam pienākas upurēt gan par tautas, gan par saviem grēkiem. 4 Neviens neņem šo godu sev pats, bet tiek Dieva aicināts tāpat kā Ārons. 5 Tā arī Kristus, tapdams par augsto priesteri, nav sevi pagodinājis pats, bet gan tas, kas viņam sacījis:
tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju!
6 Tāpat arī citur ir sacīts:
tu esi priesteris uz mūžiem
pēc Melhisedeka kārtas.
7 Kad Kristus savās zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām raidīja daudz lūgšanu un saucienu pēc palīdzības tam, kas viņu spēj izglābt no nāves, viņš tika uzklausīts savas padevības dēļ. 8 Un, lai gan viņš bija Dēls, viņš mācījās paklausību ciešanās, 9 un, padarīts pilnīgs, viņš kļuva par mūžīgās pestīšanas avotu visiem tiem, kas viņu paklausa, 10 un Dievs viņu nosauca par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.
Brīdinājums no atkrišanas
11 Par to mums būtu daudz ko sacīt, bet to ir grūti izskaidrot, tādēļ ka jūs esat kūtri uzklausīt. 12 Laika ziņā jums gan pienāktos jau būt par skolotājiem, bet kādam atkal jums ir jāmāca Dieva mācības pamatpatiesības. Tā vietā, lai ēstu stipru barību, jūs aizvien vēl dzerat pienu. 13 Nevienam, kas pārtiek no piena, nav patiesības vārda pieredzes, jo viņš ir zīdainis. 14 Bet pieaugušajiem pienākas stipra barība, jo tie ir ievingrinājuši uztveres spēju atšķirt labu no ļauna.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
