Ticība
1 Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. 2 Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. 3 Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. 4 Ticībā Ābels pienesa Dievam pilnīgāku upuri nekā Kains, ticības dēļ viņš ir saņēmis Dieva atzinību, ka viņš ir taisns – Dievs pats to apliecināja, kad Ābels upurdāvanas pienesa. Ticības dēļ viņš vēl aizvien runā, kaut arī miris. 5 Ticībā Hanohs tika pārcelts prom no šīs pasaules, lai viņam nebūtu jāpieredz nāve: viņš vairs nebija atrodams, jo Dievs viņu bija pārcēlis. Pirms pārcelšanas Dievs liecināja par viņu, ka viņš tam bijis tīkams. 6 Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka viņš atalgo tos, kas viņu meklē. 7 Ticībā Noa uzņēma Dieva norādījumu par to, kas tad vēl nebija redzams, un dievbijībā sagatavoja šķirstu sava nama glābšanai. Tādējādi viņš pasludināja spriedumu pasaulei un iemantoja taisnību, kas saņemama ticībā. 8 Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas. 9 Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; 10 viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. 11 Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. 12 Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā. 13 Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. 14 To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. 15 Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. 16 Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu. 17 Ticībā Ābrahāms par upuri pienesa Īzaku, savu mīļoto dēlu, kad Dievs viņu pārbaudīja. Lai gan Ābrahāms bija saņēmis apsolījumu, viņš tomēr pienesa upurim savu pirmdzimto – 18 par kuru bija sacīts: par taviem pēcnācējiem tiks saukti tie, kas celsies no Īzaka . 19 Ābrahāms sprieda, ka Dievs spēj uzcelt arī no mirušajiem un tā, līdzībā runājot, saņēma Īzaku atpakaļ no nāves. 20 Ticībā Īzaks svētīja Jēkabu un Ēsavu nākamajiem laikiem. 21 Ticībā Jēkabs pirms savas nāves svētīja abus Jāzepa dēlus un pielūdza Dievu, noliecies pār savu spieķi. 22 Ticībā Jāzeps mūža galā pieminēja Israēla bērnu iziešanu no Ēģiptes un atstāja norādījumus, ko darīt ar viņa kauliem. 23 Ticībā vecāki slēpa Mozu trīs mēnešus pēc dzimšanas, jo redzēja, ka šis bērns ir neparasti jauks; tie nebijās pat no valdnieka pavēles. 24 Ticībā Mozus, kad viņš pieauga, liedzās saukties par faraona meitas dēlu. 25 Viņš izvēlējās labāk paciest ļaunumu kopā ar Dieva tautu nekā iegūt īslaicīgu grēcīgu iepriecinājumu. 26 Negodu Kristus dēļ viņš turēja par lielāku bagātību nekā visu Ēģiptes mantu, jo viņš raudzījās uz atalgojumu. 27 Ticībā viņš pameta Ēģipti un nebijās valdnieka dusmu; viņš bija tik nelokāms, it kā viņš redzētu to, kurš ir neredzams. 28 Ticībā viņš svinēja Pashu un veica apslacīšanu ar asinīm, lai maitātājs neskartu israēliešu pirmdzimušos. 29 Ticībā israēlieši izgāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi; kad to mēģināja ēģiptieši, ūdens tos aprija. 30 Ticībā israēlieši septiņas dienas pēc kārtas gāja apkārt Jērikai, un tās mūri sabruka. 31 Ticībā mauka Rāhāba neaizgāja bojā līdz ar nepaklausīgajiem, jo uzņēma ar mieru israēliešu izlūkus. 32 Ko lai vēl saku? Man pietrūks laika runāt par Gideonu, Baraku, Simsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, 33 kas caur ticību ir uzvarējuši valstis, darījuši taisnus darbus, sasnieguši apsolīto, aizdarījuši lauvām mutes, 34 izdzēsuši uguns spēku, izbēguši zobena asmenim, nespēkā tapuši stiprināti, karā kļuvuši vareni, ienaidnieku karaspēkus piespieduši atkāpties. 35 Sievas saņēma savus mirušos caur augšāmcelšanos, bet citi ļāva sevi nomocīt, jo nepieņēma atbrīvošanu, lai gūtu sev labāku augšāmcelšanos. 36 Citi izcietuši izsmieklu un šaustīšanu, važas un cietumu. 37 Tie tika nomētāti akmeņiem, sazāģēti, nokauti ar zobenu, staigāja apkārt avju un kazu ādās, cieta trūkumu, bēdas un ļaundarības. 38 Pasaule nebija viņu cienīga, bet viņiem bija jāmaldās pa tuksnešiem, kalniem, jāmīt alās un aizās. 39 Un šie visi, kuru ticību Dievs ir apliecinājis, nesaņēma apsolīto, 40 jo Dievs mums kaut ko labāku bija iepriekš nolūkojis, lai viņi bez mums nesasniegtu apsolījumu.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
