Plūdi krītas
1 Un Dievs atcerējās Nou un visus zvērus un lopus, kas bija ar viņu šķirstā, un Dievs lika, lai pār zemi pūš vējš, un ūdeņi nokritās. 2 Aizdarījās dzīļu avoti un debesu logi, un no debesīm mitējās līt. 3 Ūdeņi pamazām atkāpās no zemes un pēc simts piecdesmit dienām kritās. 4 Un septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā šķirsts nogula Arārata kalnos. 5 Un ūdeņi atkāpās un kritās līdz desmitajam mēnesim. Desmitā mēneša pirmajā dienā kļuva redzamas kalnu virsotnes. 6 Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra logu šķirstā, ko bija taisījis. 7 Un viņš sūtīja kraukli, un tas aizlidoja – aizlidoja un atgriezās, jo no zemes nebija nosusējuši ūdeņi. 8 Un viņš sūtīja balodi, lai redzētu, vai uz zemes virsas ūdeņi nav gājuši mazumā. 9 Bet balodis neatrada vietu, kur nosēsties, un atgriezās pie viņa šķirstā, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemes virsu. Viņš pastiepa roku, paņēma to un ielika atpakaļ šķirstā. 10 Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un atkal sūtīja balodi projām no šķirsta. 11 Un balodis atgriezās pie viņa pret vakaru, un redzi – tam knābī tikko plūkta olīvu lapa! Tā Noa uzzināja, ka uz zemes virsas ūdeņi gājuši mazumā. 12 Un viņš gaidīja vēl citas septiņas dienas un sūtīja balodi, bet tas vairs neatgriezās. 13 Un seši simti pirmajā gadā, pirmā mēneša pirmajā dienā nosusa ūdeņi virs zemes, un Noa noņēma šķirsta pārsegu, paskatījās, un redzi – zemes virsa bija sausa! 14 Un otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija sausa.
15 Un Dievs runāja uz Nou, sacīdams: 16 “Izej no šķirsta – tu un tava sieva, un tavi dēli, un tavu dēlu sievas kopā ar tevi! 17 Un izved sev līdzi visus dzīvniekus, kas ir ar tevi, – putnus, lopus un rāpuļus, kas rāpo pa zemi, lai tie mudž uz zemes un augļojas un vairojas uz zemes!” 18 Un iznāca Noa un viņa dēli, un viņa sieva, un viņa dēlu sievas kopā ar viņu. 19 Un no šķirsta iznāca visi zvēri, visi rāpuļi, visi putni, viss, kas rāpo pa zemi, – pēc to dzimtām.
20 Un Noa uzbūvēja altāri Kungam un ņēma no katra šķīsta lopa un no katra šķīsta putna un upurēja uz altāra sadedzināmos upurus. 21 Un Kungs saoda tīkamo smaržu un teica savā sirdī: “Es vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds domas ir ļaunas kopš viņa jaunības, un es vairs neapkaušu katru dzīvu būtni, kā es to darīju!
22 Visas zemes dienas
vairs nemitēsies
sēja un pļauja,
aukstums un karstums,
vasara un ziema,
diena un nakts!”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
