Mozum dotās zīmes
1 Mozus atbildēja: “Tiešām, viņi neticēs un mani neklausīs, viņi sacīs: Kungs tev nav parādījies!” 2 Un Kungs sacīja viņam: “Kas tev ir rokā?” Viņš teica: “Spieķis!” 3 Un Kungs teica: “Nomet to zemē!” Viņš nometa to zemē, un tas tapa par čūsku, un Mozus bēga no tās. 4 Un Kungs teica Mozum: “Pasniedzies un paņem to aiz astes!” Viņš pasniedzās, satvēra to, un viņa rokā tā kļuva par spieķi. 5 “Tādēļ viņi ticēs, ka tev parādījies Kungs, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs!” 6 Un vēl Kungs viņam teica: “Liec savu roku azotē!” Viņš ielika savu roku azotē, un, kad viņš izvilka to, redzi – viņa roka bija spitālīga kā sniegs! 7 Un viņš teica: “Liec savu roku atpakaļ azotē!” Viņš ielika roku atpakaļ azotē, un, kad viņš atkal izvilka roku no azotes, redzi, tā bija tāda kā iepriekš! 8 “Būs tā – ja viņi tev neticēs un neklausīs tavas pirmās zīmes dēļ, tad viņi noticēs tavai nākamajai zīmei! 9 Un, ja viņi neticēs arī nākamajai zīmei, ja viņi tevi neklausīs, tad ņem Nīlas ūdeni un izlej to zemē, un ūdens, ko tu ņemsi no Nīlas, uz zemes kļūs par asinīm!” 10 Bet Mozus teica Kungam: “Ak, mans Kungs! Es neesmu runātājs – ne vakar, ne aizvakar, ne pēc tam, kad tu esi runājis ar savu kalpu! Es esmu lēns vārdos un neveiklu mēli!” 11 Un Kungs tam teica: “Kas cilvēkam devis muti? Kas padara mēmu, kurlu, redzīgu vai aklu? Vai ne es, Kungs?! 12 Un tagad – ej, es būšu ar tavu muti un norādīšu, ko tev runāt!” 13 Bet tas teica: “Ak, mans Kungs! Sūti jel kādu citu, sūti jel!”
14 Tad Kungs iedegās dusmās pret Mozu un sacīja: “Vai levīts Ārons nav tavs brālis?! Es zinu, ka viņš ir runātājs, tad redzi – tur viņš nāks tev pretī, ieraudzīs tevi un priecāsies savā sirdī. 15 Runā ar viņu, liec vārdus viņam mutē, un es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un mācīšu, ko jums darīt! 16 Un viņš runās ar tautu tavā vietā, viņš būs tava mute, un tu viņam būsi par Dievu! 17 Ņem rokā šo spieķi, ar to tu darīsi zīmes!”
Mozus atgriežas Ēģiptē
18 Un Mozus devās atpakaļ pie sava sievastēva Jetrus un teica viņam: “Es nu iešu, ļauj man atgriezties pie maniem brāļiem, kuri ir Ēģiptē, man jāredz, vai viņi vēl dzīvi.” Un Jetrus teica Mozum: “Ej ar mieru!” 19 Midjānā Kungs teica Mozum: “Ej, atgriezies Ēģiptē, jo visi tie vīri, kuri lūkoja pēc tavas dzīvības, ir miruši!” 20 Mozus ņēma savu sievu, dēlus, uzsēdināja tos uz ēzeļa un atgriezās Ēģiptes zemē. Mozus paņēma Dieva spieķi rokā. 21 Un Kungs teica Mozum: “Kad tu dosies atpakaļ uz Ēģipti, pielūko – es tev esmu devis visus šos brīnumus – dari tos faraona priekšā. Bet es nocietināšu viņa sirdi, un viņš nelaidīs tautu. 22 Saki faraonam: tā saka Kungs: mans pirmdzimtais ir Israēls! 23 Un es tev saku: atlaid manu dēlu, lai viņš man kalpo, bet, ja tu liegsies viņu laist, redzi, es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto!”
24 Un notika tā – pa ceļam nakšņošanas vietā viņam uzbruka Kungs un lūkoja viņu nonāvēt. 25 Tad Cipora paņēma klints šķēpeli, nogrieza sava dēla priekšādu, pieskārās viņa kājām un teica: “Nu tu man esi asins līgavainis!” 26 Tad viņš no tā atstājās, un viņa teica: “Asins līgavainis pēc apgraizīšanas!”
27 Un Kungs teica Āronam: “Dodies tuksnesī pretī Mozum!” Viņš gāja un sastapa to pie Dieva kalna un skūpstīja to. 28 Un Mozus pastāstīja Āronam visu Kunga sacīto, ko viņš tam bija teicis, un par visām zīmēm, par kurām viņš tam bija pavēlējis. 29 Tad Mozus un Ārons gāja un sapulcināja visus Israēla dēlu vecajos. 30 Un Ārons runāja visu, ko Kungs bija teicis Mozum, kas tautas priekšā rādīja zīmes. 31 Un tauta ticēja, viņi klausīja, jo Kungs bija stāvējis klāt Israēla dēliem – viņš bija redzējis viņu spaidus, un tie zemojās un klanījās.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
