Nebūkadnecara sapnis par koku
1 Es, Nebūkadnecars, labklājībā dzīvoju savā namā, ar vērienu savā pilī, 2 bet tad es redzēju sapni, kas mani izbiedēja. Es gulēju, un prātā man parādījās tēli, kas mani uzmodināja. 3 Es pavēlēju pie sevis atvest visus Bābeles gudros, lai tie man izskaidro sapni. 4 Atnāca burvji, pareģi, zintnieki un zvaigžņu tulki, un es tiem izstāstīju sapni, bet tie nespēja to iztulkot. 5 Beidzot pie manis ieradās Daniēls, kam dots mana dieva Bēltšacara vārds, – viņā mājo svēto dievu gars! – un es pastāstīju sapni viņam. 6 Es teicu: Bēltšacar, tu, kas liels starp burvjiem, es zinu, ka tevī mājo svēto dievu gars un neviens noslēpums tev nav par grūtu! Rau, mans sapnis, ko redzēju, – iztulko to man! 7 Kamēr es gulēju, man rādījās šāds sapnis:
es ieraudzīju koku zemes vidū,
varen diža garuma,
8 koks kļuva arvien varenāks,
un galotne tam sniedzās debesīs –
no visiem zemes galiem tas saskatāms!
9 Daiļa tam lapotne, un augļu pārpilns –
barība tiek visiem, kas tajā mīt!
Lauka zvēri rod paēnu zem tā,
debesu putni vij zaros ligzdas,
ikviens, kam miesa, rod barību tur!
10 Kamēr es gulēju, man rādījās šāds sapnis: redzi, svēts sargs nonāk no debesīm 11 un sauc stiprā balsī:
nogāziet šo koku un nocērtiet tam zarus,
noplūciet tam lapas un izmētājiet tā augļus,
lai pamūk zvēri no tā un putni no tā zariem!
12 Bet celms ar visām saknēm lai paliek zemē –
dzelzs un vara važās, lauka zālē lai guļ.
To slacīs debess rasa, tam liktenis viens
ar meža zvēriem un lauka zāli!
13 Cilvēka prāts lai tiek tam atņemts
un dzīvnieka prāts lai tiek tam dots,
līdz paiet septiņi laiki!
14 Šo spriedumu teica sargs,
šo nodomu vēstīja svētais!
Lai dzīvie to zina – Visuaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm, viņš valsti dod, kam vien grib, viņš var pat viszemāko pār to iecelt! – 15 Šis ir sapnis, ko es, ķēniņš Nebūkadnecars, redzēju, un tev, Bēltšacar, man tas jāiztulko, jo pat visi manas valsts gudrie nespēj to iztulkot, bet tu to vari, jo tevī mīt svēto dievu gars!”
Daniēls izskaidro sapni
16 Daniēls, kam Bēltšacars vārdā, kādu brīdi stāvēja pārbijies, un viņa domas pārņēma šausmas. Ķēniņš viņu uzrunāja: “Bēltšacar, lai sapnis un tā tulkojums tevi nešausmina!” Bēltšacars teica: “Mans kungs, kaut jel šis sapnis būtu par tiem, kas tevi nīst, un tā skaidrojums par taviem ienaidniekiem! 17 Koks, ko tu redzēji, kas kļuva arvien varenāks, kam galotne sniedzās debesīs, kas bija saskatāms no visiem zemes galiem, 18 zem kura lapotnes patvērās lauka zvēri un kura zaros vija ligzdas debesu putni, – 19 tas esi tu, ak, ķēniņ! Arvien varenāks tu kļuvi, tu augtin augi līdz debesīm, tu valdīji līdz zemes malām!
20 Bet tad, ķēniņ, tu redzēji svētu sargu nonākam no debesīm, un tas teica: nocērtiet šo koku, iznīciniet to, bet celms ar visām saknēm lai paliek zemē – dzelzs un vara važās lauka zālē lai guļ, lai to slaka debess rasa – tam liktenis viens ar meža zvēriem, līdz paiet septiņi laiki! 21 Šis ir sapņa skaidrojums, un šāds, ķēniņ, ir Visuaugstā spriedums par manu kungu, ķēniņu: 22 tevi padzīs no cilvēku vidus, tu mitīsi pie meža zvēriem un ēdīsi zāli kā vērsis, debesu rasa tevi slacīs, līdz paies septiņi laiki, līdz tu zināsi, ka Visuaugstais valda pār cilvēku valstīm – viņš tās dod, kam grib! 23 Un tika pavēlēts: celms ar visām saknēm lai paliek – tev atkal piederēs tava valsts, tev tikai jāatzīst, ka debesis valda! 24 Tādēļ, ak, ķēniņ, lai mans padoms tev tīk – tu atsvabinies no grēkiem, darīdams taisnību, un no negantības, apžēlodamies par nabagiem! Varbūt tava labklājība nemitēsies.” 25 Tā arī notika ar ķēniņu Nebūkadnecaru.
Sapnis piepildās
26 Divpadsmit mēnešus vēlāk, kad viņš staigāja pa savas valsts pili Bābelē, 27 viņš teica: “Vai gan es neesmu šo lielo Bābeli uzcēlis, kur dzīvot ķēniņam, ar savu lielo spēku un vareno slavu?!”
28 Ķēniņš vēl nebija paspējis teikt šos vārdus, kad no debesīm atskanēja balss: “Tev, ķēniņ Nebūkadnecar, saka: valsts tev ir atņemta! 29 Tevi padzīs no cilvēku vidus, pie meža zvēriem tu mitīsi un ēdīsi zāli kā vērsis; lai paiet septiņi laiki, tad tu zināsi – Visuaugstais valda pār cilvēku valstīm, viņš tās dod, kam grib!”
30 Tūdaļ piepildījās par Nebūkadnecaru teiktais – viņu padzina no cilvēku vidus, viņš ēda zāli kā vērsis, debesu rasa to slacīja, viņa mati izauga gari kā ērgļa spalvas un nagi kā putniem. 31 Kad šis laiks beidzās, es, Nebūkadnecars, pacēlu savu skatu uz debesīm un atgriezās mans prāts:
“Visuaugsto es godināju, viņš dzīvo mūžīgi!
To slavēju un teicu, jo viņš valda!
Viņa vara ir mūžīga,
viņa valsts paliek uz audžu audzēm!
32 Visi, kas mīt uz zemes, ir nieks!
Ar debesu pulkiem un zemes ļaudīm viņš dara, ko grib!
Nav neviena, kas spētu apturēt viņa roku,
kas varētu viņam teikt: ko tu dari?!”
33 Tajā pašā brīdī atgriezās mans prāts un gods un diženums manai valstij par slavu. Mani padomnieki un augstmaņi mani sameklēja un atkal iecēla valdīt pār valsti, un es kļuvu vēl varenāks nekā iepriekš. 34 Tagad es, Nebūkadnecars, slavēju, teicu un godinu debesu Ķēniņu: “Visi viņa darbi ir patiesi, visi viņa ceļi ir taisnīgi, viņš spēj pazemot tos, kas lepnīgi staigā!”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
