1 Kad Elāzārs tā bija atbildējis uz tirāna ieteikumu, sargi, kas stāvēja apkārt, sagrāba Elāzāru un varmācīgi vilka uz moku rata. 2 Vispirms viņi sirmgalvi izģērba, bet viņš spēja saglabāt godbijības cienīgu stāju. 3 Pēc tam, sasējuši viņa rokas no abām pusēm, tie sita viņu ar pletnēm. 4 Viņam pretim stāvēja saucējs un kliedza: “Pakļaujies ķēniņa pavēlēm!” 5 Bet Elāzārs, lepns un drosmīgs, kāds viņš arī patiesībā bija, pat nepakustējās, it kā viņš tiktu mocīts pa miegam. 6 Sirmgalvis bija pacēlis savas acis pret debesīm, bet viņa miesu plosīja pletņu cirtieni, asinis plūda zemē, un viņa sāni bija sadragāti. 7 Viņš nokrita uz zemes, jo ķermenis vairs nespēja izturēt sāpes, bet viņa prāts bija skaidrs un nesašķobījies. 8 Tad kāds sardzes vīrs uzmetās viņam virsū un sāka ar kāju spārdīt viņam pa vēderu. 9 Viņš izturēja visas mocības, ar nicinājumu izturējās pret varmācību un vīrišķīgi panesa to, ka tika sakropļots. 10 Sirmgalvis gluži kā cīņu atlēts guva uzvaru pār saviem mocītājiem. 11 Viņa seja bija sviedriem klāta, un viņš smagi cieta no elpas trūkuma. Arī paši mocītāji apbrīnoja viņa drosmīgo garu.
12 Tad, vai nu apžēlojušies par viņa sirmumu, 13 vai juzdami līdzjūtību pret viņu kā pazīstamu cilvēku, vai aiz apbrīnas par viņa izturību, daži ķēniņa ļaudis pienāca pie viņa un teica: 14 “Kādēļ tu, Elāzār, tik nesaprātīgi pazudini sevi šajās drausmīgajās mocībās? 15 Mēs tev noliksim priekšā kaut kādu vārītu gaļas ēdienu, un tu, izlikdamies, ka ēd cūkgaļu, tiksi glābts.”
16 Bet Elāzārs, it kā šis padoms viņu mocītu vēl nežēlīgāk par spīdzināšanu, skaļi kliedza: 17 “Ābrahāma dēli nav tik aplami savā prātā, ka mazdūšīgi sāks tēlot nepiedienīgā drāmā. 18 Nesaprātīgi būtu, ja mēs, kas esam līdz sirmam vecumam nodzīvojuši patiesu dzīvi un esam nosargājuši viņa slavu bauslībā, tagad to visu mainītu. 19 Tā mēs paši kļūsim jauniešiem par bezgodības piemēru, dodami viņiem atdarināšanas cienīgu paraugu nešķīstu ēdienu ēšanā. 20 Tas ir kauns, ja, uz īsu brīdi vēl paildzinādami dzīvi, mēs šajā laikā kļūsim par visu apsmieklu savas gļēvulības dēļ 21 un, nenosargājot savu dievišķo bauslību līdz nāvei, ļausim tirānam mūs nicināt par vīrišķības trūkumu. 22 Tādēļ, Ābrahāma dēli, esiet gatavi drosmīgi mirt dievbijības dēļ! 23 Ko vilcināties, tirāna sargi?”
24 Redzēdami, ka viņš tik cildeni drosmīgi izturas pret varmācību un, neraugoties uz viņu iežēlošanos, ir tik nesatricināms, viņi pieveda to pie sārta. 25 Tur tie dedzināja viņu ar briesmīgiem rīkiem, nogāza zemē un lēja smirdošu šķidrumu viņa nāsīs. 26 Kad viņš tika dedzināts līdz pat kauliem un likās, ka jau zaudēs samaņu, viņš pacēla acis uz Dievu un teica: 27 “Tu, Dievs, zini – lai gan man bija iespējams izglābties, es mirstu dedzināts un drausmīgi mocīts tavas bauslības dēļ. 28 Esi žēlīgs pret savu tautu, un lai ir diezgan, ka mēs saņemam sodu par viņiem. 29 Dari tā, lai manas asinis kļūst par šķīstīšanu viņiem un viņu dzīvības vietā ņem manējo!” 30 To pateicis, svētais vīrs cildeni nomira vēl spīdzināšanas laikā, un līdz pat nāvei, kuru izraisīja spīdzināšana, viņš ar prātu spēja iestāties par bauslību.
31 Tātad jāatzīst, ka dievbijīgs prāts ir kungs pār kaislībām. 32 Jo, ja kaislības būtu stiprākas par prātu, tad mēs tās uzskatītu par savaldības apliecinātājām. 33 Bet tagad redzams, ka prāts ir uzvarējis kaislības, tādēļ mēs, kā pienākas, tam piešķiram vadošā spēka nozīmi. 34 Un ir taisnīgi, ka vadošo spēku mēs piedēvējam prātam, ja jau tas valda pat pār ārējām ciešanām. Būtu smieklīgi to neatzīt. 35 Es esmu pierādījis, ka prāts ir stiprāks ne tikai par sāpēm, bet arī par baudām un nekad tām nepiekāpjas.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
