Ptolemaja noteiktā nāves soda izpildes kārtības iztraucēšana
1 Tad ķēniņš, sašutuma pārņemts un aiz niknuma iecirtīgs, pieaicināja Hermonu, ziloņu aprūpētāju, 2 un lika viņam nākamajā dienā visus ziloņus, kopā piecsimt, bagātīgi sazāļot ar vīraku un piedzirdīt ar tīru vīnu un tādus, pārmērīgas barošanas satracinātus, ievest pie jūdiem uz viņu slaktiņu. 3 To visu norīkojis, viņš metās dzīrošanā, no draugiem un kareivjiem saaicinot pret jūdiem visnaidīgākos. 4 Bet ziloņu pārraugs Hermons precīzi izpildīja rīkojumu. 5 Šai lietai paredzētie kalpotāji jau vakarā aizgāja sasiet nelaimīgajiem rokas un noteica citus drošības līdzekļus, domādami, ka naktī šos ļaudis gaida bojāeja un gals. 6 Bet jūdi, kas cittautiešiem šķita bez jelkādas palīdzības esam, jo bija caurcaurēm sasaistīti, 7 nepārstāja balsī un ar asarām piesaukt vareno Kungu un visas varas Valdītāju, savu žēlsirdīgo Dievu un Tēvu, 8 lai tas atvaira no viņiem briesmīgo lēmumu un ar savu diženo atklāšanos izrauj tos no gandrīz neizbēgamās bojāejas. 9 Un viņu neatlaidīgā lūgšana cēlās pret debesīm.
10 Bet Hermons, sadzirdījis briesmīgos ziloņus ar milzu daudzumu vīna un apreibinājis ar vīraku, rīta agrumā ieradās pilī, lai ziņotu par to ķēniņam. 11 Bet ķēniņam – arī visiem, kas vēlas, no laiku laikiem kā dienā, tā naktī vērtīgo mantu – miega devu uzsūtīja tās dāvinātājs, 12 un ar Dieva ziņu viņš bija ieslīdzis tīkamā un dziļā dusā, novirzīts no nelietīgā plāna, aizmirsis un vareni pievilts lēmuma neatliekamībā. 13 Un noliktās stundas izbēgušie jūdi slavēja savu svēto Dievu un lūdza labdari augstprātīgajiem cittautiešiem vēlreiz parādīt viņa visspēcīgās rokas varu. 14 Kad desmitā stunda bija gandrīz pusē, cilvēks, kas bija atbildīgs par uzaicinātajiem, redzēdams tos sanākušus, gāja un deva ziņu ķēniņam. 15 To ar grūtībām uzmodinājis, viņš teica, ka dzīrošanas laiks jau klāt, un vēstīja par notikumiem. 16 Ķēniņš viņu uzklausīja un devās uz dzīrēm, aicinot maltītes viesus atlaisties sev iepretim. 17 Viņi tā darīja, un ķēniņš mudināja tos līksmoties un svinēt dzīres, un ļauties labam garastāvoklim. 18 Kad jau labu laiku risinājās sarunas, ķēniņš, ataicinājis Hermonu, asi un draudīgi jautāja, kādēļ jūdiem ļauts pārdzīvot vēl šo dienu. 19 Kad Hermons norādīja, ka uzdotais jau naktī ticis paveikts, un draugi viņa teikto apliecināja, 20 tad, nežēlības pārņemts trakāk par Falarīdu, viņš sacīja, ka tiem jāpateicas viņa šodienas miegam, un pavēlēja: “Tu noteikti rītdienai tāpat sagatavo ziloņus netaisno jūdu iznīcināšanai.” 21 Ķēniņam runājot, klātesošie visi kopā jūsmīgi un ar prieku viņam piekrita un devās katrs uz savām mājām. 22 Bet nakti viņi pavadīja ne tik daudz miegā, cik iedomātajiem likstu vaininiekiem veltītā apsmiekla apcerēšanai.
23 Un, tiklīdz nodziedāja pirmais gailis, Hermons, pilns apņēmības, sāka dzenāt dzīvniekus lielajā aplokā. 24 Pilsētas ļaudis bija sanākuši vērot nožēlojamo skatu un nepacietīgi gaidīja rītu. 25 Bet garā māktie jūdi nepārtraukti gaudās dziesmās un, rokas pret debesīm izstiepuši, lūgšus lūdzās diženo Dievu atkal sniegt viņiem palīdzību. 26 Vēl saules stari nebija raisījušies un ķēniņš vēl nebija draugus uzņēmis, kad Hermons bija klāt un aicināja laukā, norādīdams, ka viss ir gatavs ķēniņa gribas izpildīšanai. 27 Viņam tā runājot, ķēniņš bija pārsteigts par dīvaino ārā saukšanu un pilnīgā neziņā jautāja, kā dēļ viss tik steidzami notiek. 28 Un tas, redzi, bija visu valdošā Dieva darbs – viest aizmirstību par to, ko Ptolemajs pats iepriekš bija nodomājis. 29 Hermons un visi draugi skaidroja: dzīvnieki un karaspēks, ķēniņ, sagatavots pēc tava stingrā norādījuma. 30 Bet ķēniņš, par teikto smagi saniknojies, jo Dieva gādības dēļ par šīm lietām tika izjaukts viss viņa nodoms, cieši noskatījies, piedraudēja: 31 “Ja tavi vecāki būtu te vai pēcnācēji bērni, es tos būtu gatavojis mežonīgajiem zvēriem par pamatīgu ēsmu šo nevainīgo jūdu vietā, kuri man un maniem senčiem izcili pierādījuši pilnīgi drošu uzticību. 32 Ja nebūtu manas sirsnīgās attieksmes pret tevi draudzības un tavu darbu dēļ, tu viņu vietā šķirtos no dzīves.” 33 Tā Hermons negaidīti saņēma bīstamus draudus un sastinga skatā un sejā. 34 Bet draugi devās projām sadrūmuši, un sanākušie tika atlaisti katrs savās darīšanās. 35 Bet jūdi, izdzirduši ziņas no ķēniņa, slavēja augsto Kungu, Valdnieku no valdniekiem, ka guvuši viņa palīdzību.
36 Tad, atkal sasaucis dzīres, ķēniņš aicināja nodoties līksmībai, 37 un, Hermonu piesaucis, viņš draudīgi sacīja: “Cik reižu, nožēlojamais, tev vajag vienu un to pašu pavēlēt – 38 sagatavo ziloņus vēl arī uz rītdienu jūdu iznīcināšanai.” 39 Bet dzīrotāji radinieki, izbrīnīti par viņa nepastāvīgajiem nodomiem, pārmeta viņam: 40 “Ķēniņ, cik ilgi tu mūs kā neprāšus tērpināsi, likdams jau trešo reizi tos iznīcināt, un atkal, nodomu mainot, atcelsi savus lēmumus? 41 Pilsēta tādēļ pilna ļaužu, kas gaida, un burzmas dēļ jau vairākkārt bijusi tuvu izlaupīšanai.” 42 Tad nu ķēniņš gluži kā Falarīds, neprāta pārpilns, neņemdams vērā radušās dvēseles pārmaiņas, lai jūdus pasargātu, ar noziedzīgu zvērestu droši noteica, ka neatliekot sūtīs jūdus, dzīvnieku kājām un pēdām kropļotus, uz pekli, 43 ka dosies karagājienā uz Jūdeju, ar šķēpu un uguni nolīdzinās to līdz ar zemi un satrieks ugunī viņu templi, mums nepieejamo, un tiem, kas tur ziedo, ātri padarīs to tukšu uz visiem laikiem. 44 Tad draugi un radinieki iepriecināti un paļāvīgi izklīda, un svarīgākajās pilsētas vietās tika izvietoti karavīri apsargāšanai. 45 Bet ziloņu pārraugs, sagatavojot dzīvniekus ar reibinošajām smaržvielām un vīnu, bija novedis tos gandrīz vai līdz trakumam; 46 rītausmā, kad nepārredzams pūlis no pilsētas jau devās zirgu skriešanās laukuma virzienā, viņš iegāja pilī un atgādināja ķēniņam par gaidāmajiem notikumiem. 47 Un tas, dziļu naidu pildījis nekrietno sirdi, devās līdz ar visiem smagajiem dzīvniekiem, gribēdams vēsu sirdi un paša acīm skatīt nožēlojamo un ciešanu pilno cilvēku bojāeju. 48 Kad jūdi ieraudzīja ziloņus, kas nāca pa vārtiem, un aiz tiem bruņotus vīrus un pūļa kustības saceltos putekļus un dzirdēja smagu izsaucienu troksni, 49 viņi, sapratuši, ka pienācis pēdējais dzīves brīdis un viņu nožēlojamo gaidu gals, krita žēlabainās vaimanās, skūpstījās apkampdamies un metās ap kaklu tuviniekiem – vecāki bērniem un mātes meitām, citas vēl turot pie krūtīm jaundzimušos, kas sūca pēdējo pienu. 50 Tomēr, zinādami jau agrāk no debesīm sagaidīto glābšanu, viņi visi metās pie zemes un, zīdaiņus no krūtīm atrāvuši, 51 skaļā balsī cieši piesauca visas varas Valdītāju, lūdza apžēloties un parādīties viņiem, kas jau bija nāves vārtu priekšā.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
