Dāvids un Goliāts
1 Filistieši pulcināja spēkus karam. Viņi sapulcējās Soho, kas Jūdā, un uzslēja nometni Efes-Damīmā starp Soho un Azēku. 2 Sauls un israēlieši sapulcējās, uzslēja nometni Ēlas ielejā un izkārtojās kaujai pret filistiešiem. 3 Filistieši nostājās vienā kalnā, israēlieši nostājās otrā kalnā, un starp tiem bija ieplaka. 4 No filistiešu nometnes iznāca spēkonis, vārdā Goliāts, no Gatas. Viņš bija sešas olektis un sprīdi garš. 5 Galvā tam bija vara bruņucepure, un viņš bija tērpies zvīņu bruņās. Bruņu svars bija pieci tūkstoši vara šekeļu. 6 Vara lielu aizsargi uz kājām un vara pīķis pār muguru. 7 Viņa šķēpa kāts kā audēja riestava un šķēpa smaile – seši simti šekeļu dzelzs. Tam pa priekšu gāja vairognesējs. 8 Viņš nostājās un sauca Israēla rindām: “Ko jūs te esat nostājušies kaujai? Vai es neesmu filistietis un jūs – Saula vergi? Izraugieties kādu vīru, kas nāks lejā pie manis! 9 Ja viņš mani pārspēs cīņā un nokaus, mēs būsim jūsu vergi, bet, ja es pārspēšu viņu un nokaušu, jūs būsiet mūsu vergi un vergosiet mums!” 10 Un filistietis teica: “Es šodien izaicinu Israēla rindas, dodiet man kādu vīru, ka sākam cīņu!” 11 Sauls un viss Israēls klausījās filistieša vārdos iztrūkušies un nobijušies.
12 Dāvids bija dēls efrātietim, kas no Betlēmes Jūdā un kam vārdā Jišajs, un tam bija astoņi dēli. Saula laikā šis vīrs bija jau diezgan vecs. 13 Trīs vecākie Jišaja dēli gāja līdzi Saulam karā, un šo trīs dēlu vārdi ir: pirmdzimtais Elīābs, otrs – Abīnādāvs, trešais – Šamma. 14 Dāvids bija jaunākais. Trīs vecākie bija devušies līdzi Saulam. 15 Dāvids gan gāja pie Saula, gan nāca atpakaļ ganīt sava tēva avis Betlēmē. 16 Bet filistietis nāca no rīta un vakarā un dižojās tā četrdesmit dienas.
17 Jišajs teica savam dēlam Dāvidam: “Ej, paņem priekš saviem brāļiem ēfu grauzdumu un šīs desmit maizes un steidz pie brāļiem uz nometni. 18 Bet šos desmit siera gabalus aiznes virsniekam, kas pār tūkstoti. Nodod sveicienus saviem brāļiem un pārnes ziņas no viņiem, 19 viņi kopā ar Saulu un visiem Israēla vīriem Ēlas ielejā karo ar filistiešiem.” 20 Rīta agrumā Dāvids atstāja ganu avis pieskatīt, ņēma nesamo un devās ceļā, kā Jišajs bija licis. Kad viņš sasniedza nometni, kareivji devās uz kaujas ierindu, kliegdami kara saucienu. 21 Israēls un filistieši nostājās kaujas ierindās viens otram pretī. 22 Dāvids atstāja savas lietas mantu uzraugam, skrēja uz kaujas ierindu un apsveicinājās ar brāļiem. 23 Kamēr viņš ar tiem runāja, redzi, filistiešu spēkonis Goliāts no Gatas nāca augšā no filistiešu ierindas un runāja savu sakāmo, un Dāvids to dzirdēja. 24 Bet visi Israēla vīri, šo vīru ieraugot, lielās bailēs bēga no viņa. 25 Un israēlieši runāja: “Vai redzat to vīru, kas te kāpj augšā? Viņš nāk izaicināt Israēlu! To vīru, kurš viņu nokaus, ķēniņš apdāvinās ar bagātīgām dāvanām un dos tam par sievu savu meitu, un viņa tēva namu atbrīvos no nodevām Israēlā.” 26 Tad Dāvids prasīja vīriem, kas stāvēja viņam līdzās: “Ko darīs tam vīram, kas nokaus šo filistieti un paglābs Israēlu no kauna? Kas gan ir šis neapgraizītais filistietis, ka viņš izaicina dzīvā Dieva kaujas ierindu?” 27 Un ļaudis viņam atkārtoja tos vārdus un teica: “Tā darīs tam vīram, kurš viņu nokaus!” 28 Viņa vecākais brālis Elīābs dzirdēja viņu runājam ar vīriem un aizsvilās dusmās pret Dāvidu. Viņš teica: “Kāpēc tu nāc te lejā? Kam tu atstāji tās dažas avis tuksnesī? Es zinu, ka tu esi iedomīgs un negantu sirdi! Tu nāc te lejā tikai tāpēc, lai noskatītos cīņu!” 29 Bet Dāvids atbildēja: “Ko tad es esmu izdarījis? Vai tad nevar pat paprasīt?” 30 Un viņš novērsās no tā un uzrunāja kādu citu ar tiem pašiem vārdiem, un ļaudis viņam atbildēja tāpat kā iepriekš. 31 To, ko Dāvids teica, bija dzirdējuši un atstāstījuši Saulam, un tas lika viņu atvest. 32 Dāvids teica Saulam: “Lai vīriem viņa dēļ nesašļūk dūša – tavs kalps ies un cīnīsies ar šo filistieti!” 33 Sauls teica Dāvidam: “Tu nevari iet cīnīties pret šo filistieti, jo esi vēl zēns, bet viņš ir karavīrs kopš jaunības.”
34 Bet Dāvids sacīja Saulam: “Tavs kalps bija gans sava tēva avīm; kad nāca lauva vai lācis un nesa no ganāmpulka prom jēru, 35 es metos tam pakaļ, pieveicu to un izglābu jēru no tā žokļiem. Kad tie slējās pret mani, es tos grābu aiz bārdas, pieveicu un nonāvēju. 36 Tavs kalps ir kāvis gan lauvu, gan lāci, un ar šo neapgraizīto filistieti būs tāpat kā ar tiem, jo viņš ir izaicinājis dzīvā Dieva kaujas ierindu.”
37 Un Dāvids piebilda: “Kungs izglāba mani no lauvas un lāča ķetnām, viņš izglābs mani arī no filistieša rokas.” Un Sauls teica Dāvidam: “Ej, Kungs ir ar tevi!” 38 Sauls ietērpa Dāvidu savā kaujas tērpā, lika tam galvā vara bruņucepuri un ietērpa viņu bruņās. 39 Dāvids apjoza zobenu virs kaujas tērpa un lūkoja staigāt, bet viņš nebija tā pieradis. Dāvids teica Saulam: “Es nevaru paiet, jo neesmu tā pieradis.” Un Dāvids to novilka. 40 Viņš paņēma rokā nūju, upmalā izraudzījās piecus gludus akmeņus un ielika tos gana somas kabatā, un lingu rokā gāja pretī filistietim. 41 Filistietis staigāja šurpu turpu un pienāca tuvu Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja tam pa priekšu. 42 Filistietis paskatījās, ieraudzīja Dāvidu un noniecināja viņu, jo tas bija tikai glīts sārtvaidzis zēns. 43 Filistietis teica Dāvidam: “Vai es suns, ka tu nāc pret mani ar nūju?” Un filistietis lādēja Dāvidu pie saviem dieviem. 44 Filistietis teica Dāvidam: “Panāc man šurp, es tavu miesu atdošu debesu putniem un lauka zvēriem!”
45 Bet Dāvids atbildēja filistietim: “Tu nāc pret mani ar zobenu, šķēpu un pīķi, bet es nāku pret tevi ar Pulku Kunga, Israēla karaspēka Dieva, vārdu, jo tu viņu esi izaicinājis. 46 Kungs šodien liks tevi manās rokās, un es tevi nokaušu un nošķelšu tev galvu. Filistiešu karapulka līķus es šodien atdošu debesu putniem un zemes radībai, lai visa zeme zina, ka Israēlam ir Dievs. 47 Lai visi šeit sapulcētie zina, ka ne jau ar zobenu vai šķēpu Kungs glābj, jo šis ir Kunga karš, un viņš jūs nodos mūsu rokās.” 48 Filistietis nāca virsū Dāvidam, un Dāvids žigli skrēja uz kaujas ierindu filistietim pretī. 49 Dāvids iebāza roku somā, izņēma no tās akmeni, lingoja un trāpīja filistietim pierē. Akmens ietriecās viņam pierē, un viņš nokrita ar seju pie zemes. 50 Tā Dāvids pievārēja filistieti ar lingu un akmeni – Dāvids filistieti pieveica un nonāvēja bez zobena. 51 Tad Dāvids pieskrējis nostājās pie filistieša, ņēma viņa zobenu, izvilka no maksts un nobeidza viņu – nocirta viņam galvu. Redzēdami, ka viņu spēkavīrs pagalam, filistieši bēga. 52 Israēla un Jūdas vīri cēlās, kliedza un dzinās pakaļ filistiešiem līdz pat ieplakai un Ekronas vārtiem. Nokautie filistieši palika uz Šaaraimas ceļa līdz pat Gatai un Ekronai. 53 Atgriezušies no filistiešu vajāšanas, Israēla dēli izlaupīja viņu nometni. 54 Dāvids ņēma filistieša galvu un atnesa uz Jeruzālemi, bet viņa ieročus nolika savā teltī.
55 Kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pretī filistietim, viņš prasīja karaspēka virspavēlniekam Abnēram: “Abnēr, kā dēls ir šis zēns?” Un Abnērs atbildēja: “Dzīva tava dvēsele, ķēniņ, kā lai es to zinu?!” 56 Un ķēniņš teica: “Izjautā, kā dēls ir šis jauneklis!”
57 Un, tiklīdz Dāvids atgriezās, nokāvis filistieti, Abnērs ņēma un aizveda viņu pie Saula – vēl ar filistieša galvu rokās. 58 Sauls viņam jautāja: “Kā dēls tu esi, zēn?” Un Dāvids atbildēja: “Tava kalpa betlēmieša Jišaja dēls.”
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
