Elijas vēstījums Ahābam
1 Pēc ilgāka laika, trešajā gadā pār Eliju nāca Kunga vārds: “Ej, stājies Ahāba priekšā, un es došu zemei lietu.” 2 Elija gāja, lai stātos Ahāba priekšā, – Samarijā bija liels bads. 3 Un Ahābs sauca nama pārraugu Obadjāhu. Obadjāhu ļoti bijās Kunga, 4 un, kad Īzebele nokāva Kunga praviešus, Obadjāhu ņēma simts praviešus un tos pa piecdesmit paslēpa alās, un viņš tos apgādāja ar maizi un ūdeni. 5 Ahābs sacīja Obadjāhu: “Apstaigā zemi, visus ūdens avotus un ielejas, varbūt mēs atradīsim zāli un varēsim atstāt zirgus un mūļus dzīvus un mums nebūs jānokauj lopi.” 6 Viņi sadalīja zemi – Ahābs gāja pa vienu ceļu, bet Obadjāhu pa otru.
7 Obadjāhu bija ceļā, un, redzi, Elija nāca tam pretī. Obadjāhu pazina viņu, krita uz sava vaiga un sacīja: “Vai tu esi mans kungs Elija?” 8 Un viņš atbildēja: “Jā, esmu! Ej, saki savam kungam: redzi, Elija!” 9 Bet tas sacīja: “Ko es esmu grēkojis, ka tu nodod savu kalpu Ahāba rokā, lai mani nogalina? 10 Tiešām, Kungs, tavs Dievs, dzīvs! Vai palikusi kaut viena tauta vai valsts, uz kuru mans kungs nebūtu sūtījis tevi meklēt un nebūtu licis zvērēt gan valstij, gan tautai, ka tie tevi nav atraduši! 11 Un tagad tu runā: ej, saki savam kungam: redzi, Elija! 12 Kad es no tevis aiziešu, tad Kunga Gars tevi aiznesīs nezin kur, bet es pastāstīšu Ahābam, un viņš tevi neatradīs un nokaus mani. Taču tavs kalps bīstas Kunga kopš jaunības. 13 Kungs, vai tev nav stāstīts, ko esmu darījis, kad Īzebele nokāva Kunga praviešus? Tad es no Kunga praviešiem simts vīrus paslēpu alā – pa piecdesmit un piecdesmit – un apgādāju tos ar maizi un ūdeni. 14 Un tagad tu runā: ej, saki savam kungam: redzi, Elija! Vai tad mani nenokaus?”
15 Bet Elija atbildēja: “Tiešām, dzīvs ir Pulku Kungs, kura priekšā es stāvu, šodien es redzēšu ķēniņu!” 16 Obadjāhu devās pie Ahāba un pastāstīja to viņam, un Ahābs gāja satikt Eliju. 17 Ieraudzījis Eliju, Ahābs viņam sacīja: “Vai tu esi tas, kas nes postu Israēlam?” 18 Bet viņš atbildēja: “Es neesmu tas, kas nes postu Israēlam, – tas esi tu un tava tēva nams, jo jūs atmetāt Kunga pavēles un sekojāt baāliem. 19 Bet tagad pulcini man visu Israēlu Karmela kalnā, kā arī četri simti piecdesmit Baala praviešus un četri simti Ašēras praviešus, kas ēd pie Īzebeles galda.”
Kungs vai Baals
20 Tad Ahābs lika sasaukt visus Israēla dēlus un sapulcināja praviešus Karmela kalnā. 21 Un Elija pienāca un sacīja visai tautai: “Cik ilgi jūs svārstīsieties starp abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet viņam, bet, ja Baals – tad sekojiet tam!” Bet tauta viņam neko neatbildēja. 22 Tad Elija sacīja tautai: “Es esmu vienīgais pravietis, kas palicis Kungam, bet Baalam ir četri simti piecdesmit praviešu. 23 Lai mums dod divus vēršus – lai viņi izvēlas vienu vērsi sev, sacērt gabalos un liek uz malkas, bet uguni klāt lai neliek, bet es ņemšu otru vērsi un likšu uz malkas, un uguni klāt nelikšu. 24 Jūs sauciet sava dieva vārdā, un es saukšu Kunga vārdā, un tas dievs, kurš atbildēs ar uguni, ir Dievs!” Un tauta atbildēja: “Labi!”
25 Tad Elija sacīja Baala praviešiem: “Ņemiet vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, sauciet sava dieva vārdā, bet uguni klāt nelieciet!” 26 Viņi ņēma vērsi, kuru viņš tiem deva, un rīkojās. Tad tie sauca Baala vārdā no rīta līdz dienas vidum: “Baal, atbildi mums!” – bet nebija ne balss, ne atbildes, un tie lēkāja ap uzcelto altāri. 27 Dienas vidū Elija sāka tos izsmiet, sacīdams: “Sauciet stiprāk, viņš taču ir dievs – varbūt viņš nogrimis domās vai atvieglo vēderu, vai ir ceļā, varbūt viņš guļ, tad lai mostas!” 28 Un tie sauca stiprā balsī un dūra sev, kā tiem parasts, ar nažiem un šķēpiem, līdz tecēja asinis. 29 Tā pagāja dienas vidus, un viņi pravietoja, līdz tuvojās upura stunda, bet nebija ne balss, ne atbildes, nedz kāds tos uzklausīja.
30 Tad Elija sacīja tautai: “Nāciet pie manis,” – un visa tauta nāca pie viņa. Viņš no jauna sakrāva Kunga altāri, kas bija sagāzts. 31 Elija ņēma divpadsmit akmeņus pēc cilšu skaita, kas bija Jēkabam – par viņu Kungs bija teicis: Israēls būs tavs vārds. 32 No akmeņiem viņš Kunga vārdā uzcēla altāri un visapkārt altārim izraka grāvi, kurā ietilptu divi mēri graudu. 33 Viņš sakrāva malku un sacirta vērsi, lika to uz malkas 34 un sacīja: “Piepildiet četras krūkas ar ūdeni un izlejiet pār sadedzināmo upuri un malku!” Tad viņš sacīja: “Vēlreiz!” – un tie lēja otru reizi, un viņš tiem sacīja: “Trešo reizi!” Un tie lēja trešo reizi. 35 Ūdens tecēja visapkārt altārim, un grāvis pildījās ar ūdeni. 36 Kad pienāca upura stunda, pravietis Elija tuvojās altārim un sacīja: “Kungs, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs! Lai šodien top zināms, ka tu esi Dievs Israēlam, ka es esmu tavs kalps un ka visu šo es esmu darījis, kā tu teici! 37 Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka tu, Kungs, esi Dievs un tu esi iemantojis viņu sirdis!” 38 Tad Kunga uguns krita un aprija sadedzināmo upuri, malku un akmeņus kopā ar pīšļiem un izlaizīja ūdeni, kas bija grāvī. 39 Visa tauta to redzēja, krita uz sava vaiga un sauca: “Kungs tiešām ir Dievs! Kungs tiešām ir Dievs!” 40 Un Elija tiem sacīja: “Grābiet Baala praviešus, lai neaizbēg neviens!” Viņi sagrāba tos, un Elija tos noveda Kīšonas gravā un tur nokāva.
Lietus
41 Tad Elija sacīja Ahābam: “Ej, ēd un dzer – lietus jau šalc.” 42 Un Ahābs gāja ēst un dzert, bet Elija uzkāpa Karmela kalna virsotnē, nometās zemē un piespieda vaigu saviem ceļiem. 43 Un viņš sacīja savam puisim: “Pakāpies jel un skaties uz jūras pusi.” Tas gāja, paraudzījās un sacīja: “Nav nekā!” Un tā septiņas reizes. 44 Septītajā reizē tas sacīja: “Redzi, no jūras ceļas mazs mākonītis kā cilvēka plauksta!” Tad viņš sacīja: “Kāp un saki Ahābam, lai jūdz un brauc lejā, ka lietus viņu neaptur.” 45 Tikmēr debess apmācās melniem mākoņiem, un bija vējš un liels lietus. Ahābs brauca un nonāca Jizreēlā. 46 Un Kunga roka bija ar Eliju. Viņš apjozās un skrēja pa priekšu Ahābam, līdz tas nonāca Jizreēlā.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
