1 Tad runāja otrais, kas bija minējis ķēniņa varu. 2 “Ak, vīri, vai gan nav vareni cilvēki, kas valda pār zemi un jūru, un visu, kas tajā? 3 Bet ķēniņš ir visvarenākais un pārākais pār cilvēkiem un valda pār tiem, un visā, ko viņš ļaudīm liek, viņi tam pakļaujas. 4 Ja viņš liek tiem sākt karu pret citiem, tie karo; ja viņš sūta tos pretī ienaidniekam, tie iet un pārvar kalnus, mūrus un torņus. 5 Viņi nogalina un tiek nogalināti, tomēr nenodod ķēniņa vārdu; uzvaras gadījumā tie visu guvumu nes ķēniņam un arī visu pārējo. 6 Tāpat arī tie, kas nav karaspēkā un nekaro, tie apstrādā zemi un iesēj sēklu, bet ražu atdod ķēniņam; cits citu mudīdami, tie nes meslus ķēniņam. 7 Tā ķēniņš ir viens vienīgais: ja teicis nogalināt, ļaudis nogalina, ja teicis atlaist – atlaiž, 8 teicis sist – novico, teicis nopostīt – noposta, teicis celt no jauna – ceļ, 9 teicis izcirst – izcērt, teicis iestādīt – iestāda. 10 Un visi tā ļaudis un spēki viņu paklausa. 11 Turklāt ķēniņš dzīro, ēd un dzer, un guļ, bet citi aprūpē viņu un sarga, neviens nedrīkst to pamest un darīt savas lietas, visi viņu paklausa. 12 Ak, vīri, kā gan ķēniņš nav visvarenākais, ja viņam tā pakļaujas?” Un runātājs apklusa.
13 Trešais, kas bija teicis par sievietēm un patiesību – tas bija Zerubābels –, iesāka tā: 14 “Vīri, vai gan nav varens ķēniņš un daudzi cilvēki, un vai vīns nav spēcīgs? Bet kurš gan valda pār tiem un ir pavēlnieks? Vai tās nav sievietes? 15 Sievietes ir dzemdējušas ķēniņu un visus ļaudis, kas valda pār jūru un zemi. 16 No sievietēm tie dzimuši, viņas izaudzinājušas to vīnogulāju stādītājus, no kuriem top vīns. 17 Un viņas darina cilvēkiem drānas un rotas, un vīri nevar iztikt bez sievām. 18 Sadabūjuši zeltu un sudrabu, jebkuru skaistu lietu, vīri, kad ierauga sejā un skatā daiļu sievieti, 19 visu to pamet un pievēršas tai, un vaļā mutēm tajā noraugās, un visi viņu augstāk tur par zeltu, sudrabu un jebkuru skaistu lietu. 20 Cilvēks pamet savu tēvu, kas viņu audzinājis, savu zemi un piesaistās savai sievai, 21 ar sievu viņš aizlaiž dvēseli un neatminas ne tēvu, ne māti, ne dzimto zemi. 22 Un tādēļ jums jāzina, ka sievas pār jums valda. 23 Un cilvēks tver savu zobenu un dodas ceļu ceļos laupīt un zagt, un jūrā braukt, un upēs kuģot; 24 un lauvam viņš uzglūn, un pa tumsu klaiņo, un nozagto vai nolaupīto nes mīļotajai. 25 Tā savu sievu vīrs mīl vairāk nekā savu tēvu un māti. 26 Un daudzi zaudējuši prātu sievu dēļ un par vergiem pārtapuši viņu dēļ, 27 daudzi gājuši bojā, satriekti un kļūdījušies sievu dēļ. 28 Vai nu jūs man neticat? Vai gan dižs savā varā nav ķēniņš? Vai gan visas zemes nebīstas to aizskart? 29 Esmu vērojis arī Apami, slavenā Bartaka meitu, ķēniņa mīļāko, kā viņa sēž pie ķēniņa labās rokas 30 un noņem no ķēniņa galvas diadēmu, un liek to sev galvā, un iesit ķēniņam ar kreiso roku. 31 Bet ķēniņš tik, muti pavēris, viņā noraugās; ja tā uzsmaida viņam, viņš smaida, ja tā sadusmojas uz viņu, viņš piemīlinās tai, lai samierinātu. 32 Ak, vīri, kā gan visvarenākās nav sievietes, ja viņas tā rīkojas?” 33 Un tad ķēniņš un augstmaņi saskatījās. 34 Bet trešais jauneklis sāka runāt par patiesību: “Vīri, vai gan sievietes nav visspēcīgas? Zeme ir plaša, un augstas ir debesis, ātra savā ceļā saule, kad griežas debesu lokā, atkal atgriežoties savā vietā dienas gājumā. 35 Vai gan visvarens nav tas, kurš to rada? Un patiesība ir diža un varenāka par visu. 36 Visa zeme piesauc patiesību, un debesis to slavina, un visi darbi trīc un dreb, un nekas viņā nav nepatiess. 37 Netaisns ir vīns, netaisns ir ķēniņš, netaisnas sievietes, visi cilvēku dēli netaisni, viņu darbi netaisni un viss pārējais. 38 Viņos nav patiesības, un tie iet bojā savā nepatiesumā. 39 Un nav iespējams tvert patiesību pēc skata vai atšķirības, bet tā rada taisnīgumu no visa netaisnā un nekrietnā. 40 Un tajā ir spēks un ķēnišķums, un vara, un diženums laiku laikos. Slavēts ir patiesības Dievs.” 41 Un viņš apklusa. Un visi klātesošie tad sauca un daudzināja dižo patiesību un tās visspēcību.
42 Tad ķēniņš viņam teica: “Prasi, ko vēlies, vairāk par minēto, un es došu tev par to, ka izrādījies visgudrākais; tu sēdēsi man līdzās un tapsi saukts par tuvinieku.” 43 Tad viņš atbildēja ķēniņam: “Atceries solījumu, kuru devi dienā, kad saņēmi savu ķēniņa varu, – atjaunot Jeruzālemi, 44 atdot visas Jeruzālemē sagrābtās mantas, kuras izveda Kīrs, solījies nopostīt Bābeli un aizvest tās uz turieni. 45 Un tu devi solījumu uzcelt templi, ko nodedzināja jūdi, kad kaldieši izpostīja Jūdeju. 46 Un te nu ir tas, ko es tev prasu, kungs ķēniņ, un ko lūdzu, un tas ir tavs diženums. Man vajag, lai tu īsteno savu solījumu, kuru savām lūpām apsolīji debesu Valdniekam.” 47 Tad ķēniņš Dārijs piecēlies noskūpstīja viņu un uzrakstīja viņam vēstules, ko iedot visiem pārvaldniekiem un vietvalžiem, karavadoņiem un satrapiem, lai tie ielaiž viņu un visus, kas dosies viņam līdzi celt Jeruzālemi. 48 Tāpat visiem vietvalžiem Lejassīrijā un Foinīkijā, kā arī Libānā ķēniņš uzrakstīja vēstules, lai tie aizved no Libānas uz Jeruzālemi ciedru kokmateriālus un lai kopīgi atjauno pilsētu. 49 Un viņš uzrakstīja par brīvību visiem jūdiem, kuri devās no ķēniņvalsts uz Jūdeju, lai neviens amatvīrs, satraps vai vietvaldis, vai pārvaldnieks netuvotos viņu durvīm, 50 un visa zeme, kas tiem pieder, lai ir brīva no nodevām, lai idūmejieši atstāj jūdu ciemus, kurus pārvalda, 51 un lai tempļa celtniecībai top piešķirti divdesmit talanti gadā līdz pat tā pabeigšanai 52 un altāra vajadzībām pilnai sadedzināšanai ik dienas pie septiņpadsmit noliktajiem klāt vēl desmit talantus ik gadus, 53 arī visiem, kuri ierodas no Bābeles, brīvi celt pilsētu, gan pašiem, gan viņu bērniem un visiem klātpienākušajiem priesteriem. 54 Viņš rakstīja arī par uzturēšanu un kalpotāju drānām, kurās kalpo. 55 Viņš uzrakstīja arī, ka levītiem jādod uzturēšana līdz dienai, kad taps gatavs templis Jeruzālemē, 56 arī visiem pilsētas sargiem, viņš rakstīja, jādod daļa un pārtika. 57 Viņš nosūtīja atpakaļ visus priekšmetus, kurus Kīrs izveda no Bābeles, un visu, ko bija licis darīt Kīrs, arī viņš lika darīt un nosūtīt uz Jeruzālemi.
58 Un, kad jauneklis izgāja laukā, pacēlis seju pret debesīm uz Jeruzālemes pusi, viņš slavēja debesu Valdnieku ar vārdiem: 59 “Tava ir uzvara un tava gudrība, tava ir godība un es – tavs kalps. 60 Esi slavēts, tu, kas devi man gudrību, es pateicos tev, tēvu Dievs.” 61 Un viņš ņēma vēstules un gāja uz Bābeli un izstāstīja visu saviem brāļiem. 62 Un viņi slavēja savu tēvu Dievu, ka viņš tiem devis iespēju un ļāvis 63 doties un celt Jeruzālemi un templi, kuram dots viņa vārds, un viņi vadīja līksmībā un mūzikā septiņas dienas.
© New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.
