Tempļa šķīstīšana
1 Makabejs kopā ar savējiem, Kunga vadīti, atkal atguva gan templi, gan pilsētu. 2 Altārus un svētvietas, ko sveštautieši bija sacēluši pilsētas laukumā, viņi nojauca 3 un pēc tempļa šķīstīšanas uzcēla tur jaunu altāri. Sakarsējuši akmeņus, no tiem viņi ņēma uguni un pienesa upuri pēc divu gadu pārtraukuma. Viņi izgatavoja kvēpināmos traukus un gaismekļus un uzlika upurmaizes ziedojumu. 4 To izdarījuši, viņi krita pie zemes un lūdza Kungu, lai nekad vairs viņiem tāds ļaunums nenotiktu. Ja viņi kādreiz arī sagrēkotos, lai Kungs viņus pamāca ar laipnību, bet lai nedod rokās zaimotājiem un mežonīgiem cittautiešiem. 5 Tajā pašā dienā, kad sveštautieši bija templi apgānījuši, tas tika arī šķīstīts – viena un tā paša mēneša, tas ir, kislēva mēneša divdesmit piektajā dienā. 6 Viņi līksmoja astoņas dienas tā, kā viņi svin Būdiņu svētkus, un pieminēja, kā vēl pirms neilga laika bija svinējuši šos svētkos kalnos un alās, kur tie kā zvēri bija mitinājušies. 7 Viņu rokās bija zižļi un ziedoši zari, tie nesa arī palmas zarus un dziedāja slavas dziesmas viņam, kas bija pašķīris ceļu, lai tie varētu viņa svēto vietu šķīstīt. 8 Kopīgi izlemjot, viņi noteica ar likumu visai jūdu tautai katru gadu svinēt šīs dienas kā svētkus. 9 Tādu galu piedzīvoja Antiohs, kura pievārds bija Epifans.
Antiohs Eipators un Ptolemajs Makrons
10 Tagad mēs pastāstīsim par to, kas notika Antioha Eipatora, tā nešķīsteņa dēla, laikā, galvenokārt pievēršoties karu radītajam postam. 11 Kad Antiohs Eipators pārņēma ķēniņa varu, viņš nozīmēja par valsts lietu pārvaldnieku kādu Līsiju, kas bija Lejassīrijas un Foinīkijas militārais virspavēlnieks, 12 jo Ptolemajs, ar pievārdu Makrons, uzskatīdams par labāku pret jūdiem izturēties taisnīgi, tādēļ ka daudz netaisnības pret viņiem jau bija nodarīts, centās ar viņiem izlīgt miera ceļā. 13 Par to viņam tuvi cilvēki nosūdzēja viņu Eipatoram. Visur viņš dzirdēja par sevi: nodevējs, jo viņš bija pametis Kipru, ko viņam bija uzticējis Filomētors, un pārgājis pie Antioha Epifana. Zaudējis varu, kāda tam pēc dižciltības pienācās, viņš iedzēra indi un tā beidza savu dzīvi.
Idūmejiešu uzbrukums
14 Bet Gorgijs, kas kļuva par tā apgabala militāro karavadoni, pastāvīgi uzturēja algotņu karaspēku un izmantoja katru izdevību, lai karotu ar jūdiem. 15 Kopā ar viņu arī idūmejieši, kuriem bija ļoti izdevīgi nocietinājumi, turēja jūdus pastāvīgā trauksmē un, pieņemot pie sevis pārbēdzējus no Jeruzālemes, centās izraisīt karu. 16 Bet tie, kas bija kopā ar Makabeju, piesaukuši Dievu, lūdza būt viņiem par sabiedroto un metās pret idūmejiešu nocietinājumiem. 17 Spēcīgā uzbrukumā viņi tos ieņēma, visus, kas cīnījās uz mūriem, atsita un nokāva katru, kas gadījās ceļā. Pavisam viņi nogalināja ne mazāk kā divdesmit tūkstošus. 18 Bet ne mazāk kā deviņi tūkstoši aizbēga uz diviem ļoti stipri nocietinātiem torņiem, kas bija labi nodrošināti pret aplenkumu. 19 Makabejs aplenkšanu uzticēja Simonam, Jāzepam un Zakhajam kopā ar krietnu skaitu vīru, bet pats devās uz vietām, kur viņa klātbūtne bija nepieciešamāka. 20 Vīri, kas bija ar Simonu, būdami naudaskāri, ļāvās uzpirkties un, saņēmuši septiņdesmit tūkstošus drahmu no tiem, kas bija ieslodzīti torņos, atļāva dažiem nemanāmi aizbēgt. 21 Kad Makabejs to uzzināja, viņš ataicināja šos tautas vadoņus un apsūdzēja par to, ka tie par naudu pārdevuši savus brāļus un atbrīvojuši viņu ienaidniekus. 22 Tā kā viņi bija kļuvuši par nodevējiem, viņš tos nogalināja un tūlīt pēc tam ieņēma abus torņus. 23 Ar ieročiem rokās viņš visur atbrīvoja sev ceļu un šajos divos nocietinājumos nogalināja vairāk nekā divdesmit tūkstošus.
Uzvara pār Timoteju
24 Timotejs, ko jūdi agrāk bija uzvarējuši, sapulcējis milzīgu algotņu karaspēku un savācis Āzijā daudzus jātniekus, ieradās Jūdejā, lai to ar karaspēku ieņemtu. 25 Kad viņš tuvojās, Makabeja vīri vērsās ar lūgšanām pie Dieva; apkaisījuši galvu ar zemi un apjozuši gurnus ar maisiem, 26 viņi nokrita altāra priekšā zemē un lūdza, lai Dievs ir žēlīgs viņiem un lai ir naidīgs viņu ienaidniekiem un pretinieks viņu pretiniekiem. 27 Pēc lūgšanas viņi paņēma ieročus un aizgāja labu gabalu prom no pilsētas. Sastapušies ar ienaidniekiem, viņi apstājās. 28 Līdz ar saules lēktu abas puses metās cīņā; vieniem par veiksmes un drosmīgas uzvaras ķīlu bija patvērums pie Kunga, otriem par cīņas vadoni kalpoja dusmas. 29 Kad sparīgā kauja jau bija sākusies, pretiniekiem no debesīm parādījās pieci spoži jātnieki, kuru zirgiem bija zelta pavadas; viņi nostājās jūdu priekšgalā 30 un, no visām pusēm apstājušies apkārt Makabejam un pieseguši to ar saviem ieročiem, pasargāja no ievainojumiem, bet pret ienaidniekiem raidīja bultas un zibeņus. Spožums pretiniekus apžilbināja, tā ka sajukumā un lielās izbailēs tie cits citu nogalināja. 31 Nogalināti tika divdesmit tūkstoši pieci simti, bet jātnieku – seši simti. 32 Pats Timotejs aizbēga uz cietoksni, ko sauc Gezera. Tas bija ļoti stiprs nocietinājums, un tā priekšgalā bija Hairejs. 33 Makabeja vīri ar prieku uzņēmās cietokšņa aplenkšanu un darīja to četras dienas. 34 Tie, kas atradās iekšā, paļaudamies uz nocietinātās vietas drošību, bez mēra zaimoja un teica bezdievīgus vārdus. 35 Kad pienāca piektā diena, pieci Makabeja vīri, iesvilušies dusmās par šādu zaimošanu, drosmīgi devās uzbrukumā nocietinājuma mūrim un zvērīgās dusmās nokāva katru, kas gadījās. 36 Tāpat arī pārējie, izmantojot vispārēju sajukumu, uzkāpa uz mūriem un nokļuva pie tiem, kas bija iekšā. Aizdedzinājuši torņus, viņi sakūra ugunskurus un zaimotājus dzīvus sadedzināja. 37 Viņi nogalināja arī Timoteju, kas bija paslēpies kādā bedrē, un viņa brāli Haireju un Apollofanu. 38 To paveikuši, viņi ar slavas dziesmām un pateicības vārdiem slavēja Kungu, kas tik ļoti bija palīdzējis Israēlam un devis viņiem uzvaru.
The Rededication of the Temple
(1 Maccabees 4.36-61)1 Judas Maccabeus and his followers, under the leadership of the Lord, recaptured the Temple and the city of Jerusalem. 2 They tore down the altars which foreigners had set up in the marketplace and destroyed the other places of worship that had been built. 3 They purified the Temple and built a new altar. Then, with new fire started by striking flint, they offered sacrifice for the first time in two years, burned incense, lighted the lamps, and set out the sacred loaves. 4 After they had done all this, they lay face down on the ground and prayed that the Lord would never again let such disasters strike them. They begged him to be merciful when he punished them for future sins and not hand them over any more to barbaric, pagan Gentiles. 5 They rededicated the Temple on the twenty-fifth day of the month of Kislev, the same day of the same month on which the Temple had been desecrated by the Gentiles. 6 The happy celebration lasted eight days, like the Festival of Shelters, and the people remembered how only a short time before, they had spent the Festival of Shelters wandering like wild animals in the mountains and living in caves. 7 But now, carrying green palm branches and sticks decorated with ivy, they paraded around, singing grateful praises to him who had brought about the purification of his own Temple. 8 Everyone agreed that the entire Jewish nation should celebrate this festival each year.
Ptolemy Macron Commits Suicide
9 The days of Antiochus Epiphanes had come to an end. 10 Now we will tell about Antiochus Eupator, the son of this godless man, and give a summary of the evil effects of his wars. 11 When he became king he appointed a man by the name of Lysias to be in charge of the affairs of state and to be chief governor of Greater Syria, 12 replacing Ptolemy Macron, who had been the first governor to treat the Jews fairly. Macron had established peaceful relations with them in an attempt to make up for the wrongs they had suffered. 13 As a result the King's Friends went to Eupator and accused Macron of treachery, because he had abandoned the island of Cyprus, which King Philometor of Egypt had placed under his command, and had gone over to Antiochus Epiphanes. In fact, everyone called Macron a traitor. No longer able to maintain the respect that his office demanded, he committed suicide by taking poison.
Judas Maccabeus Defeats the Idumeans
(1 Maccabees 5.1-8)14 When Gorgias became governor of Idumea, he kept a force of mercenaries and attacked the Jews at every opportunity. 15 Not only this, but the Idumeans themselves controlled certain strategic fortresses and were constantly harassing the Jews. They welcomed those who fled from Jerusalem and did everything they could to keep the country in a perpetual state of war. 16 So Judas Maccabeus and his men, after offering prayers for God's help, rushed out and made a vigorous attack against the Idumean fortresses. 17 They beat back those who were defending the walls and captured the fortresses, killing everyone they found, a total of about 20,000 people.
18 About 9,000 of the enemy, however, managed to take refuge in two easily defended forts, with everything they needed to withstand a siege. 19 Judas had to go on to some other places in the country, where he was more urgently needed, but he left behind Simon and Joseph, together with Zacchaeus and his men. This force was large enough to continue the siege, 20 but some of Simon's men were greedy, and when they were offered 140 pounds of silver, they let some of the enemy escape from the forts. 21 When Judas heard what had happened, he called together the leaders of his troops and accused those men of selling their brothers by setting their enemies free to fight against them. 22 Then he executed the traitors and immediately captured the two forts. 23 Judas was always successful in battle, and in his assault on those two forts he killed more than 20,000 men.
Judas Defeats Timothy
24 Timothy, who had been defeated by the Jews once before, had gathered a large number of cavalry from Asia and a tremendous force of mercenary troops and was now advancing to take Judea by armed attack. 25 But as the enemy forces were approaching, Judas and his men prayed to God. They put on sackcloth, threw dirt on their heads, 26 and lay face downward on the steps of the altar, begging God to help them by fighting against their enemies, as he had promised in his Law.
27 When they had finished praying, they took up their weapons, went out a good distance from Jerusalem, and stopped for the night not far from the enemy. 28 At daybreak the two armies joined in battle. The Jewish forces depended upon both their bravery and their trust in the Lord for victory, while the enemy relied only on their ability to fight fiercely. 29 When the fighting was at its worst, the enemy saw five handsome men riding on horses with gold bridles and leading the Jewish forces. 30 These five men surrounded Judas, protecting him with their own armor and showering the enemy with arrows and thunderbolts. The enemy forces then became so confused and bewildered that they broke ranks, and the Jews cut them to pieces, 31 slaughtering 20,500 infantry and 600 cavalry.
32 Timothy himself escaped to the strongly defended fort of Gezer, where his brother Chaereas was in command. 33 Judas and his men besieged the fort for four days with great enthusiasm, 34 but those inside trusted to the security of their positions and shouted all sorts of terrible insults against the Jews and their God. 35 At dawn on the fifth day, twenty of Judas' men, burning with anger at these insults, bravely climbed the wall and with savage fury chopped down everyone they met. 36 At the same time, others climbed the walls on the other side of the fort and set the towers on fire. Many of the enemy were burned to death as the flames spread. A third force broke down the gates and let in the rest of Judas' men to capture the city. 37 Timothy had hidden in a cistern, but they killed him, as well as his brother Chaereas and Apollophanes.
38 When it was over, the Jews celebrated by singing hymns and songs of thanksgiving to the Lord, who had shown them great kindness and had given them victory.
