Levītu pilsētas
1 Un Kungs sacīja Mozum Moāba klajumos pie Jardānas pretī Jērikai: 2 “Pavēli Israēla dēliem, lai tie dod levītiem pilsētas no sava mantojuma, kur tie var dzīvot, un lai dod levītiem ganības ap pilsētām. 3 Lai viņiem ir pilsētas, kur dzīvot, un ganības viņu lopiem – visai viņu mantībai un visām radībām. 4 Pilsētas ganības, ko tu dosi levītiem, lai ir tūkstoš elkoņus visapkārt pilsētas mūrim. 5 Nomēri ārpus pilsētas uz austrumu pusi divus tūkstošus elkoņu un uz dienvidu pusi divus tūkstošus elkoņu, un uz rietumu pusi divus tūkstošus elkoņu, un uz ziemeļu pusi divus tūkstošus elkoņu, vidū lai ir pilsēta – tādas lai tiem ir ganības ap viņu pilsētām. 6 Un no pilsētām, ko dodat levītiem, sešas pilsētas lai ir patvēruma pilsētas, kur atļauts bēgt slepkavām, un bez šīm lai ir vēl četrdesmit divas pilsētas. 7 Visas pilsētas, ko jūs dodat levītiem, lai pavisam ir četrdesmit astoņas un kopā ar tām ganības. 8 Bet ar pilsētām, ko jūs dodat no Israēla dēlu īpašuma, dariet tā – lielākā cilts lai dod vairāk, bet mazākā cilts lai dod mazāk – katra lai dod levītiem samērā ar savu mantojumu.”
Patvēruma pilsētas
(5Moz 19:1–13Joz 20:1–9)9 Un Kungs sacīja Mozum: 10 “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: kad jūs ieiesiet pār Jardānu Kanaāna zemē, 11 tad izraugieties sev pilsētas, kas jums būs patvēruma pilsētas, lai uz turieni var bēgt slepkava, kas kādu nokāvis neapzināti. 12 Tās pilsētas lai jums ir patvērums no atriebēja, lai slepkava nemirst, pirms nav stājies sapulces tiesas priekšā. 13 Lai jums ir sešas patvēruma pilsētas. 14 Trīs pilsētas lai ir šaipus Jardānas un trīs pilsētas Kanaāna zemē – tās ir patvēruma pilsētas. 15 Gan Israēla dēliem, gan svešiniekam, gan tādam, kas pie tiem apmeties, šīs pilsētas lai ir patvērums, lai uz turieni var bēgt ikviens, kas nogalinājis neapzināti.
Par slepkavību un asinsatriebību
16 Bet, ja viņš kādu sitis ar dzelzi un tas miris, tad viņš ir slepkava – lai viņš mirtin mirst, viņš ir slepkava. 17 Bet, ja viņš kādu sitis ar akmeni, ar ko var nosist, un tas nomiris, tad viņš ir slepkava – lai viņš mirtin mirst, viņš ir slepkava. 18 Ja viņš kādu sitis ar koku, ar ko var nosist, un tas nomiris, tad viņš ir slepkava – lai mirtin mirst slepkava! 19 Asins atriebējs pats lai nonāvē slepkavu – kad satiek, tad lai nonāvē. 20 Bet, ja kāds naida dēļ kādu pagrūž vai uzglūnējis sviež ar kaut ko un tas mirst, 21 vai viņš ienaidā sit kādu ar roku un tas mirst, tad lai mirtin mirst tas, kas sitis, viņš ir slepkava – asins atriebējs lai nonāvē slepkavu, kad to satiek!
22 Bet, ja viņš kādu piepeši pagrūž bez naida vai ar kaut ko iesviež viņam neuzglūnējis, 23 vai arī neredzēdams iesviež tam ar kādu akmeni, ar ko var nosist, un tas nomirst – bet viņš tam nav bijis ne ienaidnieks, nedz gribējis ko ļaunu –, 24 tad lai sapulce iztiesā starp sitēju un asinsatriebēju pēc šīs tiesas. 25 Sapulce lai glābj slepkavu no asinsatriebēja, lai sapulce viņu sūta atpakaļ uz patvēruma pilsētu, kurp viņš bija aizbēdzis; tur viņš lai mīt, līdz nomirst augstais priesteris, kas svaidīts ar eļļu. 26 Bet, ja slepkava iziet ārpus patvēruma pilsētas robežām, kurp viņš aizbēdzis, 27 un asinsatriebējs viņu atrod ārpus patvēruma pilsētas robežām, un asinsatriebējs nokauj slepkavu, tad viņam nav asins vainas, 28 jo tam bija jāpaliek savā patvēruma pilsētā līdz augstā priestera nāvei, tikai pēc augstā priestera nāves slepkava varēja atgriezties sava īpašuma zemē. 29 Šis jums lai ir tiesas likums uz jūsu paaudzēm it visur, kur jūs mītat.
30 Slepkavu – ikvienu, kas kādu nokāvis, lai nokauj, ja ir liecinieki. Viens liecinieks nevar pret kādu liecināt uz nāvi. 31 Neņemiet neko grēka izlīgumam par slepkavu, kas vainīgs pie kāda nāves, – lai tas mirtin mirst. 32 Neveiciet izlīgumu par tā grēku, kurš aizbēdzis uz patvēruma pilsētu, – lai viņš neatgriežas dzīvot savā zemē pirms augstā priestera nāves. 33 Neapgāniet zemi, kur jūs mītat, jo asinis apgāna zemi, un zemei nevar veikt izlīgumu par grēku – par asinīm, kas tur izlietas, kā vien ar tā asinīm, kas tās izlējis! 34 Neapgāniet zemi, kur jūs mītat un kurā es mītu, jo es esmu Kungs, kas mīt pie Israēla dēliem.”
The Cities Assigned to the Levites
1 In the plains of Moab across the Jordan from Jericho the Lord said to Moses, 2 “Tell the Israelites that from the property they receive they must give the Levites some cities to live in and pasture land around the cities. 3 These cities will belong to the Levites, and they will live there. The pasture land will be for their cattle and all their other animals. 4 The pasture land is to extend outward from the city walls five hundred yards in each direction, 5 so that there is a square area measuring one thousand yards on each side, with the city in the middle. 6 You are to give the Levites six cities of refuge to which any of you can escape if you kill someone accidentally. In addition, give them forty-two other cities 7 with their pasture land, making a total of forty-eight. 8 The number of Levite cities in each tribe is to be determined according to the size of its territory.”
The Cities of Refuge
(Deuteronomy 19.1-13Joshua 20.1-9)9 The Lord told Moses 10 to say to the people of Israel: “When you cross the Jordan River and enter the land of Canaan, 11 you are to choose cities of refuge to which any of you can escape if you kill someone accidentally. 12 There you will be safe from the dead person's relative who seeks revenge. No one accused of manslaughter is to be put to death without a public trial. 13 Choose six cities, 14 three east of the Jordan and three in the land of Canaan. 15 These will serve as cities of refuge for Israelites and for foreigners who are temporary or permanent residents. Anyone who kills someone accidentally can escape to one of them.
16-18 “If, however, any of you use a weapon of iron or stone or wood to kill someone, you are guilty of murder and are to be put to death. 19 The dead person's nearest relative has the responsibility for putting the murderer to death. When he finds you, he is to kill you.
20 “If you hate someone and kill him by pushing him down or by throwing something at him 21 or by striking him with your fist, you are guilty of murder and are to be put to death. The dead person's nearest relative has the responsibility for putting the murderer to death. When he finds you, he is to kill you.
22 “But suppose you accidentally kill someone you do not hate, whether by pushing him down or by throwing something at him. 23 Or suppose that, without looking, you throw a stone that kills someone whom you did not intend to hurt and who was not your enemy. 24 In such cases the community shall judge in your favor and not in favor of the dead person's relative who is seeking revenge. 25 You are guilty only of manslaughter, and the community is to rescue you from the dead person's relative, and they are to return you to the city of refuge to which you had escaped. You must live there until the death of the man who is then High Priest. 26 If you leave the city of refuge to which you have escaped 27 and if the dead person's relative finds you and kills you, this act of revenge is not murder. 28 Any of you guilty of manslaughter must remain in the city of refuge until the death of the High Priest, but after that you may return home. 29 These rules apply to you and your descendants wherever you may live.
30 “Those accused of murder may be found guilty and put to death only on the evidence of two or more witnesses; the evidence of one witness is not sufficient to support an accusation of murder. 31 Murderers must be put to death. They cannot escape this penalty by the payment of money. 32 If they have fled to a city of refuge, do not allow them to make a payment in order to return home before the death of the High Priest. 33 If you did this, you would defile the land where you are living. Murder defiles the land, and except by the death of the murderer there is no way to perform the ritual of purification for the land where someone has been murdered. 34 Do not defile the land where you are living, because I am the Lord and I live among the people of Israel.”
