Jūdi sakauj savus ienaidniekus
1 Un divpadsmitā, adāra, mēneša trīspadsmitajā dienā, kad ķēniņa pavēlei bija jātiek pildītai, tajā dienā, kad jūdu ienaidnieki cerēja gūt virsroku, viss pavērsās tā, ka jūdi dabūja virsroku pār saviem nīdējiem. 2 Jūdi sapulcējās pilsētās, visās ķēniņa Ahasvēra pavalstīs, lai galētu tos, kuri lūkoja darīt tiem ļaunu, un neviens nestājās tiem pretī, jo bailes no jūdiem bija pārņēmušas visas tautas. 3 Visi pavalstu augstmaņi, satrapi, vietvalži un ierēdņi, kādi vien ķēniņam bija, palīdzēja jūdiem, jo tos bija pārņēmušas bailes no Mordohaja. 4 Mordohajs bija liels ķēniņa namā, un viņa slava izgāja pa visām pavalstīm, un Mordohajs tapa arvien varenāks.
5 Jūdi satrieca visus savus ienaidniekus ar zobenu, apkāva tos un pazudināja, un darīja saviem nīdējiem, ko vien gribēja. 6 Galvaspilsētā Sūsās jūdi nokāva un izdeldēja pieci simti vīru. 7 Tie nokāva Paršandātu, Dalfonu, Aspātu, 8 Porātu, Adalju, Arīdātu, 9 Parmaštu, Arīsaju, Aridaju un Vajzātu – 10 desmit jūdu ienaidnieka Hāmāna, Hamdāta dēla, dēlus, bet pie laupīšanas neķērās.
11 Tajā pašā dienā nokauto skaits tapa zināms ķēniņam galvaspilsētā Sūsās. 12 Un ķēniņš teica ķēniņienei Esterei: “Galvaspilsētā Sūsās jūdi izkāvuši pieci simti vīru un desmit Hāmāna dēlus. Ko tie vēl ir izdarījuši citās ķēniņa pavalstīs?! Bet, lai ko tu prasītu, tas tev tiks dots! Lai kādas tev vēlmes, tās tiks piepildītas!” 13 Estere teica: “Ja tas ķēniņam tīk, lai arī rīt jūdiem Sūsas pilsētā ļauj darīt pēc šodienas likuma, bet desmit Hāmāna dēlus lai pakar karātavās.” 14 Ķēniņš teica: “Lai notiek!” Un Sūsās pildīja pavēli un pakāra desmit Hāmāna dēlus. 15 Jūdi Sūsās sapulcējās arī adāra mēneša četrpadsmitajā dienā un nokāva Sūsās trīs simti vīru, bet pie laupīšanas klāt neķērās.
16 Jūdi sapulcējās ķēniņa pavalstīs, lai aizstāvētu savu dzīvību un tiktu vaļā no saviem ienaidniekiem, tie nokāva savus nīdējus, septiņdesmit piecus tūkstošus, bet pie laupīšanas klāt neķērās. 17 Tas notika adāra mēneša trīspadsmitajā dienā, bet četrpadsmitajā dienā tie atpūtās – padarīja to par dzīru un prieka dienu.
Pūrīm svētki
18 Jūdi Sūsās sapulcējās adāra trīspadsmitajā un četrpadsmitajā dienā, bet atpūtās piecpadsmitajā, padarot to par dzīru un prieka dienu. 19 Jūdu zemnieki, kas mīt laukos, kā prieka, dzīru un labu dienu svin adāra mēneša četrpadsmito dienu un tad sūta viens otram mielastu.
20 Mordohajs pierakstīja šīs lietas un sūtīja vēstules visiem jūdiem uz visām ķēniņa Ahasvēra pavalstīm, tuvām un tālām, 21 lai iedibinātu paražu svinēt adāra mēneša četrpadsmito un piecpadsmito dienu ik gadu 22 kā dienu, kurā jūdi tika vaļā no saviem ienaidniekiem, un kā mēnesi, kurā to bēdas vērtās priekā un sēras par labu dienu. Lai tie padara tās par dzīru un prieka dienām un viens otram sūta mielastu un dāvanas nabagiem. 23 Jūdi pieņēma kā paražu to, ko bija sākuši darīt, kā Mordohajs to bija rakstījis. 24 Jo visu jūdu ienaidnieks agāgietis Hāmāns, Hamdāta dēls, perināja nolūku tos izdeldēt un tādēļ meta lozes, pūr, par to, kad tos iznīdēt un izdeldēt. 25 Kad Estere nāca ķēniņa priekšā, ķēniņš ar rakstu pavēlēja atsaukt pret jūdiem iecerēto ļaunumu, un tas nāca pār viņa paša galvu – viņu un viņa dēlus pakāra karātavās. 26 Tādēļ šīs dienas nosauca par pūrīm, pēc vārda pūr – loze. Tā dēļ, kas šajā vēstulē rakstīts un ko viņi pieredzēja, un kas ar viņiem notika, 27 jūdi iedibināja paražu un apņēmās, ka viņi paši un viņu pēcnācēji, un visi, kas viņiem pieslējušies, ik gadu svinēs šīs divas dienas, kā tas ar rakstu noteikts, un nekad no tā neatkāpsies. 28 Šīs dienas tiks pieminētas un svinētas no paaudzes paaudzē, no dzimtas dzimtā, no pavalsts pavalstī un no pilsētas pilsētā. Pūrīm dienas lai nezūd pie jūdiem, un atmiņas par tām lai neizsīkst pie viņu pēcnācējiem.
29 Un ķēniņiene Estere, Abīhaila meita, un jūds Mordohajs rakstīja otru vēstuli un ar savu spēku un varu iedibināja Pūrīm svētkus. 30 Vēstules tika sūtītas visiem jūdiem uz simts divdesmit septiņām ķēniņa Ahasvēra pavalstīm – tie bija miera un patiesības vārdi, 31 ar kuriem noliktajā laikā iedibināja pūrīm dienas, kā bija noteicis jūds Mordohajs un ķēniņiene Estere, kā tie bija noteikuši paši sev un saviem pēcnācējiem, iedibināja arī gavēšanu un žēlabas. 32 Ar Esteres pavēli tika iedibināti Pūrīm svētki, un tas tika ierakstīts grāmatā.
The Jews Destroy Their Enemies
1 The thirteenth day of Adar came, the day on which the royal proclamation was to take effect, the day when the enemies of the Jews were hoping to get them in their power. But instead, the Jews triumphed over them. 2 In the Jewish quarter of every city in the empire the Jews organized to attack anyone who tried to harm them. People everywhere were afraid of them, and no one could stand against them. 3 In fact, all the provincial officials—governors, administrators, and royal representatives—helped the Jews because they were all afraid of Mordecai. 4 It was well-known throughout the empire that Mordecai was now a powerful man in the palace and was growing more powerful. 5 So the Jews could do what they wanted with their enemies. They attacked them with swords and slaughtered them.
6 In Susa, the capital city itself, the Jews killed five hundred people. 7-10 Among them were the ten sons of Haman son of Hammedatha, the enemy of the Jews: Parshandatha, Dalphon, Aspatha, Poratha, Adalia, Aridatha, Parmashta, Arisai, Aridai, and Vaizatha. However, there was no looting.
11 That same day the number of people killed in Susa was reported to the king. 12 He then said to Queen Esther, “In Susa alone the Jews have killed five hundred people, including Haman's ten sons. What must they have done out in the provinces! What do you want now? You shall have it. Tell me what else you want, and you shall have it.”
13 Esther answered, “If it please Your Majesty, let the Jews in Susa do again tomorrow what they were allowed to do today. And have the bodies of Haman's ten sons hung from the gallows.” 14 The king ordered this to be done, and the proclamation was issued in Susa. The bodies of Haman's ten sons were publicly displayed. 15 On the fourteenth day of Adar the Jews of Susa got together again and killed three hundred more people in the city. But again, they did no looting.
16 The Jews in the provinces also organized and defended themselves. They rid themselves of their enemies by killing seventy-five thousand people who hated them. But they did no looting. 17 This was on the thirteenth day of Adar. On the next day, the fourteenth, there was no more killing, and they made it a joyful day of feasting. 18 The Jews of Susa, however, made the fifteenth a holiday, since they had slaughtered their enemies on the thirteenth and fourteenth and then stopped on the fifteenth. 19 This is why Jews who live in small towns observe the fourteenth day of the month of Adar as a joyous holiday, a time for feasting and giving gifts of food to one another.
The Festival of Purim
20 Mordecai had these events written down and sent letters to all the Jews, near and far, throughout the Persian Empire, 21 telling them to observe the fourteenth and fifteenth days of Adar as holidays every year. 22 These were the days on which the Jews had rid themselves of their enemies; this was a month that had been turned from a time of grief and despair into a time of joy and happiness. They were told to observe these days with feasts and parties, giving gifts of food to one another and to the poor. 23 So the Jews followed Mordecai's instructions, and the celebration became an annual custom.
24 Haman son of Hammedatha—the descendant of Agag and the enemy of the Jewish people—had cast lots (“purim,” they were called) to determine the day for destroying the Jews; he had planned to wipe them out. 25 But Esther went to the king, and the king issued written orders with the result that Haman suffered the fate he had planned for the Jews—he and his sons were hanged from the gallows. 26 That is why the holidays are called Purim. Because of Mordecai's letter and because of all that had happened to them, 27 the Jews made it a rule for themselves, their descendants, and anyone who might become a Jew, that at the proper time each year these two days would be regularly observed according to Mordecai's instructions. 28 It was resolved that every Jewish family of every future generation in every province and every city should remember and observe the days of Purim for all time to come.
29 Then Queen Esther, the daughter of Abihail, along with Mordecai, also wrote a letter, putting her full authority behind the letter about Purim, which Mordecai had written earlier. 30 The letter was addressed to all the Jews, and copies were sent to all the 127 provinces of the Persian Empire. It wished the Jews peace and security 31 and directed them and their descendants to observe the days of Purim at the proper time, just as they had adopted rules for the observance of fasts and times of mourning. This was commanded by both Mordecai and Queen Esther. 32 Esther's command, confirming the rules for Purim, was written down on a scroll.
