Vēstījums par Damasku
1 Vēstījums par Damasku.
Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta,
tā kļūs par drupu kaudzi!
2 Pamestas Aroēras pilsētas,
tās tiks ganāmpulkiem –
tie tur gulšņās, un neviens tos nepadzīs!
3 Efraima nocietinājumi būs pagalam,
un Damaskas ķēnišķība,
un Arāma atlikums –
tie būs kā Israēla dēlu gods! –
saka Pulku Kungs.
4 “Tajā dienā būs tā –
izsīks Jēkaba godība,
un izdils viņa miesas tauki!
5 Tad būs itin kā pļāvējam,
vācot vēl nenobriedušu labību
un rokām izberžot graudus,
itin kā vārpas lasot Refāiešu ielejā!
6 Kad kratīs olīvkoku,
tad atstās paliekam
divas trīs olīvas pašā galotnē,
četras piecas visaugstākajos zaros!”
saka Kungs, Israēla Dievs.
7 Tajā dienā raudzīsies cilvēks uz savu Radītāju
un viņa acis uz Israēla svētumu lūkosies!
8 Vairs neskatīsies uz altāriem,
kas paša rokām taisīti,
uz to, kas paša pirkstiem darināts, nepavērsies –
ne uz ašērām, ne uz saules stabiem!
9 Tajā dienā viņa varenās pilsētas
kļūs par mežājiem un skrajumiem,
tās tie pametīs Israēla dēlu dēļ,
tās kļūs par izpostījumu!
10 Jo tu aizmirsi savas glābšanas Dievu,
sava spēka klinti tu neatcerējies,
tādēļ – kaut stādīji tīkamus stādus,
sadīga sveši dzinumi!
11 Todien, kad stādīji, gan iežogoji,
no rīta sēji un kopi tos –
bet raža ir prom sāpju dienā,
kad nāks smaga sērga!
12 Vai! – Ļaužu pulks jau dārd šurp,
kā ūdeņi krāc, tie dimd,
un tautu troksnis
kā vareni ūdeņi krāc!
13 Tautas kā daudzi ūdeņi krāc,
gan viņš tās atsviedīs atpakaļ,
padzīs tālu projām –
kā vēja dzenātas pelavas
kalnos, vēja virpuļa dzītas!
14 Pret vakaru, redzi, jau briesmas!
Pirms nāk rīts, viņa vairs nebūs!
Tā ir mūsu laupītāja daļa,
tā kritusi tam, kas mūs aplaupa!
God Will Punish Syria and Israel
1 The Lord said, “Damascus will not be a city any longer; it will be only a pile of ruins. 2 The cities of Syria will be deserted forever. They will be a pasture for sheep and cattle, and no one will drive them away. 3 Israel will be defenseless, and Damascus will lose its independence. Those Syrians who survive will be in disgrace like the people of Israel. I, the Lord Almighty, have spoken.”
4 The Lord said, “A day is coming when Israel's greatness will come to an end, and its wealth will be replaced by poverty. 5 Israel will be like a field where the grain has been cut and harvested, as desolate as a field in Rephaim Valley when it has been picked bare. 6 Only a few people will survive, and Israel will be like an olive tree from which all the olives have been picked except two or three at the very top, or a few that are left on the lower branches. I, the Lord God of Israel, have spoken.”
7 When that day comes, people will turn for help to their Creator, the holy God of Israel. 8 They will no longer rely on the altars they made with their own hands, or trust in their own handiwork—symbols of the goddess Asherah and altars for burning incense.
9 When that day comes, well-defended cities will be deserted and left in ruins like the cities that the Hivites and the Amorites abandoned as they fled from the people of Israel.
10 Israel, you have forgotten the God who rescues you and protects you like a mighty rock. Instead, you plant sacred gardens in order to worship a foreign god. 11 But even if they sprouted and blossomed the very morning you planted them, there would still be no harvest. There would be only trouble and incurable pain.
Enemy Nations Are Defeated
12 Powerful nations are in commotion with a sound like the roar of the sea, like the crashing of huge waves. 13 The nations advance like rushing waves, but God reprimands them and they retreat, driven away like dust on a mountainside, like straw in a whirlwind. 14 At evening they cause terror, but by morning they are gone. That is the fate of everyone who plunders our land.
