Plūdi krītas
1 Un Dievs atcerējās Nou un visus zvērus un lopus, kas bija ar viņu šķirstā, un Dievs lika, lai pār zemi pūš vējš, un ūdeņi nokritās. 2 Aizdarījās dzīļu avoti un debesu logi, un no debesīm mitējās līt. 3 Ūdeņi pamazām atkāpās no zemes un pēc simts piecdesmit dienām kritās. 4 Un septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā šķirsts nogula Arārata kalnos. 5 Un ūdeņi atkāpās un kritās līdz desmitajam mēnesim. Desmitā mēneša pirmajā dienā kļuva redzamas kalnu virsotnes. 6 Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra logu šķirstā, ko bija taisījis. 7 Un viņš sūtīja kraukli, un tas aizlidoja – aizlidoja un atgriezās, jo no zemes nebija nosusējuši ūdeņi. 8 Un viņš sūtīja balodi, lai redzētu, vai uz zemes virsas ūdeņi nav gājuši mazumā. 9 Bet balodis neatrada vietu, kur nosēsties, un atgriezās pie viņa šķirstā, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemes virsu. Viņš pastiepa roku, paņēma to un ielika atpakaļ šķirstā. 10 Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un atkal sūtīja balodi projām no šķirsta. 11 Un balodis atgriezās pie viņa pret vakaru, un redzi – tam knābī tikko plūkta olīvu lapa! Tā Noa uzzināja, ka uz zemes virsas ūdeņi gājuši mazumā. 12 Un viņš gaidīja vēl citas septiņas dienas un sūtīja balodi, bet tas vairs neatgriezās. 13 Un seši simti pirmajā gadā, pirmā mēneša pirmajā dienā nosusa ūdeņi virs zemes, un Noa noņēma šķirsta pārsegu, paskatījās, un redzi – zemes virsa bija sausa! 14 Un otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija sausa.
15 Un Dievs runāja uz Nou, sacīdams: 16 “Izej no šķirsta – tu un tava sieva, un tavi dēli, un tavu dēlu sievas kopā ar tevi! 17 Un izved sev līdzi visus dzīvniekus, kas ir ar tevi, – putnus, lopus un rāpuļus, kas rāpo pa zemi, lai tie mudž uz zemes un augļojas un vairojas uz zemes!” 18 Un iznāca Noa un viņa dēli, un viņa sieva, un viņa dēlu sievas kopā ar viņu. 19 Un no šķirsta iznāca visi zvēri, visi rāpuļi, visi putni, viss, kas rāpo pa zemi, – pēc to dzimtām.
20 Un Noa uzbūvēja altāri Kungam un ņēma no katra šķīsta lopa un no katra šķīsta putna un upurēja uz altāra sadedzināmos upurus. 21 Un Kungs saoda tīkamo smaržu un teica savā sirdī: “Es vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds domas ir ļaunas kopš viņa jaunības, un es vairs neapkaušu katru dzīvu būtni, kā es to darīju!
22 Visas zemes dienas
vairs nemitēsies
sēja un pļauja,
aukstums un karstums,
vasara un ziema,
diena un nakts!”
The End of the Flood
1 God had not forgotten Noah and all the animals with him in the boat; he caused a wind to blow, and the water started going down. 2 The outlets of the water beneath the earth and the floodgates of the sky were closed. The rain stopped, 3 and the water gradually went down for 150 days. 4 On the seventeenth day of the seventh month the boat came to rest on a mountain in the Ararat range. 5 The water kept going down, and on the first day of the tenth month the tops of the mountains appeared.
6 After forty days Noah opened a window 7 and sent out a raven. It did not come back, but kept flying around until the water was completely gone. 8 Meanwhile, Noah sent out a dove to see if the water had gone down, 9 but since the water still covered all the land, the dove did not find a place to light. It flew back to the boat, and Noah reached out and took it in. 10 He waited another seven days and sent out the dove again. 11 It returned to him in the evening with a fresh olive leaf in its beak. So Noah knew that the water had gone down. 12 Then he waited another seven days and sent out the dove once more; this time it did not come back.
13 When Noah was 601 years old, on the first day of the first month, the water was gone. Noah removed the covering of the boat, looked around, and saw that the ground was getting dry. 14 By the twenty-seventh day of the second month the earth was completely dry.
15 God said to Noah, 16 “Go out of the boat with your wife, your sons, and their wives. 17 Take all the birds and animals out with you, so that they may reproduce and spread over all the earth.” 18 So Noah went out of the boat with his wife, his sons, and their wives. 19 All the animals and birds went out of the boat in groups of their own kind.
Noah Offers a Sacrifice
20 Noah built an altar to the Lord; he took one of each kind of ritually clean animal and bird, and burned them whole as a sacrifice on the altar. 21 The odor of the sacrifice pleased the Lord, and he said to himself, “Never again will I put the earth under a curse because of what people do; I know that from the time they are young their thoughts are evil. Never again will I destroy all living beings, as I have done this time. 22 As long as the world exists, there will be a time for planting and a time for harvest. There will always be cold and heat, summer and winter, day and night.”
