Visu vadītāju apvienotie spēki
1 Un notika, kad cittautieši dzirdēja, ka ir uzcelts altāris un svētnīca atjaunota tāda, kāda tā bija iepriekš, tie ļoti sadusmojās 2 un nolēma iznīdēt tos no Jēkaba dzimuma, kas dzīvoja viņu vidū; un tie sāka galināt un slepkavot. 3 Tad Jūda karoja pret Ēsava dēliem, kas Idūmejā pie Akrabatas, jo tie bija aplenkuši Israēlu, un guva pār tiem lielu uzvaru, pazemoja un aplaupīja tos. 4 Tā viņš pieminēja ļaundarības Baiana dēliem, kas bija Israēla tautai par slazdu un valgu, tiem uzglūnēdami uz ceļiem. 5 Viņš tos iesprostoja torņos, ielauzās pie tiem un, tos nolādēdams, nodedzināja torņus ar visu, kas tajos bija. 6 Tad viņš vērsās pret Amona dēliem un sastapa tur lielu un varen stipru tautu un Timoteju, tās vadoni. 7 Viņš izcīnīja pret tiem daudzas kaujas, satrieca un sakāva tos, 8 ieņēma Jazeru un tās apkārtnes pilsētas un atgriezās Jūdejā.
9 Tad pret Israēlu, kas bija palicis savā zemē, sapulcējās cittautieši, kas dzīvoja Gileādā, lai tos iznīcinātu, bet israēlieši bēga uz Dotānas cietoksni 10 un sūtīja vēstuli Jūdam un viņa brāļiem, sacīdami: “Visapkārt pret mums ir sapulcējušies cittautieši, lai mūs iznīcinātu. 11 Tie ir sagatavojušies uzbrukumam pret cietoksni, kurā mēs esam patvērušies, un Timotejs vada viņu karaspēku. 12 Bet tagad nāc, izrauj mūs no viņu rokām, jo liels daudzums mums ir uzkritis. 13 Turklāt visi mūsu brāļi, kas bija Tovā, ir nogalināti, viņu sievas aizvestas gūstā, tāpat arī viņu bērni un manta; apmēram tūkstoš vīru ir gājis bojā.” 14 Kamēr tie vēl lasīja vēstuli, citi vēstneši nāca no Galilejas. Viņu drēbes bija saplēstas, un viņi paziņoja tādu pašu vēsti, 15 ka viņiem ir uzbrukuši sveštautieši no Ptolemaīdas, Tīras, Sidonas un visas Galilejas, lai viņus nonāvētu. 16 Kad Jūda un visa tauta dzirdēja šos vārdus, tie sasauca lielo sapulci, lai nolemtu, kā palīdzēt saviem brāļiem, kas nonākuši spaidos un kara draudos. 17 Tad Jūda sacīja savam brālim Simonam: “Izvēlies un ņem sev līdzi vīrus un dodies glābt savus brāļus, kas ir Galilejā, bet mēs kopā ar Jonatānu, mūsu brāli, dosimies uz Gileādu.” 18 Viņš atstāja Jāzepu, Zaharija dēlu, un Azarju, ka tie vadītu tautu un Jūdejas aizsardzībai palikušo karaspēku, 19 un pavēlēja viņiem, sacīdams: “Uzņemieties tautas vadību, bet nesāciet karu ar cittautiešiem, kamēr mēs atgriezīsimies.” 20 Tad Simonam tika uzticēti trīs tūkstoš vīru, lai viņš ar tiem dotos uz Galileju, bet Jūdam astoņi tūkstoši, lai dotos uz Gileādu. 21 Un Simons devās uz Galileju un izcīnīja pret cittautiešiem daudzas kaujas, līdz satrieca tos sava vaiga priekšā 22 un vajāja tos līdz Ptolemaīdai. Cittautiešu karaspēkā krita līdz trīs tūkstoši vīru, un viņš saņēma kara laupījumu. 23 Viņš ņēma no Galilejas un Arbatas sev līdzi tos, kas tur bija, līdz ar sievām un bērniem, un visu, kas tiem bija, un tie pārnāca Jūdejā ar lielām gavilēm. 24 Bet Jūda Makabejs un viņa brālis Jonatāns šķērsoja Jardānu un nogāja trīs dienu ceļu tuksnesī, 25 kur tie satika nabatiešus. Tie uzņēma viņus miermīlīgi un izstāstīja tiem, kas bija noticis ar viņu brāļiem Gileādā, 26 ka daudzi no tiem ir sagūstīti un tiek turēti Bocrā un Bosorā, Alemā un Haspā, Makēdā un Karnaimā – tās visas ir labi nocietinātas un lielas pilsētas – 27 un ka arī citās Gileādas pilsētās ir gūstekņi. Bet ienaidnieki ir nolēmuši tiem uzbrukt un nogalināt tos visus vienā dienā. 28 Tad Jūda ar savu karaspēku spēji pagriezās pa tuksneša ceļu uz Bocru; viņš ieņēma pilsētu un nokāva ar zobena asmeni visus, kas bija vīriešu kārtas, saņēma kara laupījumu un nodedzināja to ar uguni. 29 Pēc tam tie naktī cēlās un devās uz Dotānas cietoksni. 30 Un notika, kad tie rītausmā pacēla savas acis, tad, redzi, liels ļaužu pulks, ko nevarēja saskaitīt, nesa kāpnes un dažādas kara ierīces, lai ieņemtu cietoksni un cīnītos ar jūdiem, kas bija tajā. 31 Kad Jūda redzēja, ka kauja jau sākusies un saucieni no pilsētas cēlās uz debesīm – tauru skaņas un kliegšana –, 32 viņš sacīja sava karaspēka vīriem: “Cīnieties šodien par mūsu brāļiem!” 33 Viņš ar trim karavīru nodaļām aplenca tos no aizmugures, pūta taures un lūdza Dievu pēc palīdzības. 34 Tad Timoteja karaspēks saprata, ka tas ir Makabejs, un bēga viņa vaiga priekšā, un viņš guva pār tiem lielu uzvaru, un tajā dienā tiem krita līdz astoņiem tūkstošiem vīru. 35 Pēc tam viņš nogriezās uz Alemu, cīnījās pret šo pilsētu un ieņēma to, un nokāva visus, kas bija vīriešu kārtas, saņēma kara laupījumu un nodedzināja to ar uguni. 36 Tad viņš cēlās no turienes un ieņēma Haspu, Makēdu, Bocru un pārējās Gileādas pilsētas. 37 Pēc visiem šiem notikumiem Timotejs sapulcināja citu karaspēku un nostājās viņpus upes iepretim Rafonai. 38 Jūda sūtīja izlūkus izlūkot pretinieka nometni, un tie paziņoja viņam, sacīdami: “Pie viņa sanākušas visas apkārtējās tautas, ļoti liels karaspēks, 39 arī arābi ir nolīgti viņiem palīgā un nostājušies viņpus upes gatavībā, lai ietu karot pret tevi.” Un Jūda izgāja tiem pretī. 40 Kad Jūda ar savu karaspēku tuvojās strautam, Timotejs sacīja saviem karapulku vadītājiem: “Ja viņš pirmais pārnāks pāri pie mums, tad mēs nevarēsim viņam stāvēt pretī un viņš mūs pārvarēs, 41 bet, ja tie baidīsies un nostāsies viņpus upes, tad mēs iesim pāri pie viņa un viņu uzvarēsim.” 42 Kad Jūda tuvojās upei, viņš sasauca pie upes rakstu mācītājus un tiem pavēlēja: “Neļaujiet nevienam cilvēkam palikt nometnē, bet lai visi dodas kaujā.” 43 Un viņš pārgāja pirmais pie tiem, un visa tauta sekoja viņam un sakāva viņa vaiga priekšā visus cittautiešus; tie pameta savus ieročus un aizbēga uz Karnajinas templi. 44 Tad israēlieši ieņēma gan pilsētu, gan templi un nodedzināja ugunī kopā ar visiem, kas bija tur iekšā; tā Karnajina nespēja pastāvēt Jūdas priekšā. 45 Un Jūda sapulcināja pie sevis visus israēliešus, kas dzīvoja Gileādā, lielus un mazus, arī viņu sievas, bērnus un viņu mantu; viņu bija liels pulks, kas gatavojās atgriezties Jūdejā. 46 Tie nonāca pie Efronas. Tā bija liela un ļoti labi nocietināta pilsēta viņu ceļā, un tai nevarēja paiet garām ne pa labo pusi, ne kreiso, bija jāiet tai tieši pa vidu; 47 bet pilsētas iedzīvotāji ieslēdzās pilsētā un aizvēla vārtiem priekšā akmeņus. 48 Kad Jūda sūtīja pie tiem vēstnešus ar miera vārdiem: “Mēs iziesim cauri jūsu zemei uz savu zemi un neko ļaunu jums nedarīsim; mēs vienkārši izsoļosim cauri,” – tie tomēr negribēja viņam atvērt. 49 Tad Jūda pavēlēja izsludināt pa visu karaspēku, ka katram jāapmetas tur, kur viņš tobrīd bija. 50 Un karavīri sakārtojās kaujai un karoja pret pilsētu visu dienu un visu nakti, līdz pilsēta padevās viņu rokās. 51 Tad viņš nokāva ar zobenu visus, kas bija vīriešu kārtas, nopostīja pilsētu līdz pamatiem, saņēma kara laupījumu un izgāja tai cauri, iedams pāri nokautajiem. 52 Pēc tam tie pārgāja pāri Jardānai uz lielo līdzenumu, kas iepretim Bēt-Šānai. 53 Bet Jūda visu ceļu pulcināja atpalikušos un uzmundrināja tautu, līdz tie nonāca Jūdejas zemē. 54 Viņi uzkāpa Ciānas kalnā ar prieku un līksmību un pienesa dedzināmos upurus pateicībā par to, ka tie bija atgriezušies drošībā un neviens no tiem nebija kritis.
55 Bet, kad Jūda un Jonatāns bija Gileādas zemē un viņa brālis Simeons Galilejā pie Ptolemaīdas, 56 karaspēka virspavēlnieki Jāzeps, Zaharija dēls, un Azarja dzirdēja par varonību un cīņām, ko tie bija izcīnījuši, 57 un sacīja: “Darīsim slavenu arī paši savu vārdu un dosimies karot pret citām tautām, kas mums visapkārt.” 58 Viņi to paziņoja karaspēkam, kas bija pie tiem, un devās uz Jamniju. 59 Viņiem pretī no pilsētas iznāca Gorgijs ar saviem vīriem, lai cīnītos ar viņiem. 60 Tad Jāzeps un Azarja tika sakauti un pretinieks viņus vajāja līdz pat Jūdejas robežām; tajā dienā krita no Israēla tautas līdz pat diviem tūkstošiem vīru. 61 Bet tik liela sakāve tautā notika tādēļ, ka tie nepaklausīja Jūdu un viņa brāļus, iedomādamies veikt kādus varoņdarbus; 62 taču viņi nebija no to vīru dzimtas, ar kuru rokām Dievs bija lēmis Israēlam dot pestīšanu.
63 Tā Jūda un viņa brāļi kļuva slaveni visā Israēlā un pie visām tautām, kur vien dzirdēja viņu vārdu; 64 un sanāca pie viņiem sveicēji. 65 Tad Jūda un viņa brāļi devās karot ar Ēsava dēliem uz zemi, kas bija pret dienvidiem, tie sakāva Hebronu un tās apkārtnes pilsētas, nopostīja visapkārt tās nocietinājumus un nodedzināja tās torņus. 66 Pēc tam tie devās uz filistiešu zemi un gāja cauri Marisanas zemei. 67 Tajā dienā kaujā krita daži priesteri, kas bija nodomājuši veikt varoņdarbus un neapdomīgi devušies kaujā. 68 Tad Jūda pagriezās uz Azotu filistiešu zemē un nopostīja viņu ziedokļus, sadedzināja ugunī viņu dievu tēlus, saņēma kara laupījumu un atgriezās Jūdejā.
Wars with Neighboring Nations
(2 Maccabees 10.14-332 12.10-45)1 When the neighboring nations heard that the Jews had built the altar and restored the Temple as it had been before, they were so furious 2 that they made up their minds to destroy all the Jews who were living among them. So they began to murder and kill our people.
3 The Idumeans were blockading the Israelites, so Judas went to war against them at Akrabattene, crushed them, and looted them. 4 He also dealt with the people of Baean, who were a constant threat to the people of Israel, because they would lie in ambush waiting to trap Israelite travelers. 5 He shut the Baeanites up in their forts, took a solemn oath that he would destroy them, and burned their forts with everyone in them. 6 Then he marched against the land of Ammon, where he met a large and powerful army under the command of a man named Timothy. 7 Judas won many battles against them and finally defeated them. 8 He captured Jazer and its surrounding villages and then returned to Judea.
9 The Gentiles in Gilead assembled to attack and destroy the Israelites living in their territory. But the Israelites fled to the fortress of Dathema 10-11 and sent the following letter to Judas and his brothers: “The Gentiles around us are joining forces under Timothy. We have fled to this fortress for protection, and now they are getting ready to capture it and destroy us. 12 Many of us have already been killed. Come rescue us! 13 All the Jewish men in the region of Tob have been killed, their wives and their children have been taken captive, and their possessions have been carried off. A force of about 1,000 men has been destroyed there.”
14 This letter was still being read when other messengers, who had torn their clothes in sorrow, arrived with a report from Galilee. 15 They said, “An army from Ptolemais, Tyre, Sidon, and all of Galilee has come together to destroy us.”
16 When Judas and the people heard all this, a great assembly was held to decide what should be done to help these countrymen, who were in such difficulty under enemy attack. 17 Judas said to his brother Simon, “Choose some men and go rescue our fellow Jews in Galilee; our brother Jonathan and I will go to Gilead.” 18 Judas left the rest of his army to defend Judea and put the two leaders, Azariah and Joseph son of Zechariah, in charge of the people. 19 He told them: “I am leaving you in command here, but don't go out and fight the Gentiles until we get back.” 20 Then 3,000 men joined Simon for the march into Galilee, and 8,000 remained with Judas for the march into Gilead.
21 Simon went into Galilee and fought many battles with the Gentiles. He defeated them 22 and pursued them all the way to the city of Ptolemais, killing about 3,000 of them, and taking the loot. 23 Then he took the Jews who were in Galilee and Arbatta, with their wives, their children, and all they owned, and brought them back to Judea with him. There was great rejoicing.
24 During this time, Judas Maccabeus and his brother Jonathan had crossed the Jordan River and had marched for three days through the desert. 25 They met some friendly Nabateans who told them all that had happened to the Jews in Gilead. 26 They reported that many Jews were imprisoned in the fortified cities of Bozrah, Bosor, Alema, Chaspho, Maked, and Karnaim, 27 while others were imprisoned in the smaller towns of Gilead. They also reported that the enemy was drawn up to make an attack the next day on the Jewish fortresses, hoping to destroy all the Jews in a single day.
28 So Judas and his army suddenly turned and attacked Bozrah by the desert road, captured the town, and killed every man in it. They looted the town and set it on fire. 29 They left there and marched all night to the fortress at Dathema. 30 At dawn Judas and his men saw a vast army attacking the fortress; they were bringing up ladders, siege platforms, and battering rams in an effort to capture it. 31 When Judas heard the noise, the shouts, and the sound of trumpets coming from the city, he realized that the battle had begun, 32 so he said to his men, “Fight today for our fellow Jews!”
33 He ordered his men to march in three columns and attack the enemy from the rear. As they moved forward, they blew trumpets and shouted prayers. 34 When the army under Timothy's command saw that it was Judas Maccabeus, the soldiers turned and fled. Judas crushed them and killed about 8,000 men that day.
35 Then Judas turned aside to attack the town of Alema; he captured it and killed all the men in it. He looted the town and set fire to it. 36 From there he went on and captured Chaspho, Maked, Bosor, and the other towns of Gilead.
37 After this, Timothy gathered another army and camped opposite Raphon, on the other side of a river. 38 Judas sent some men to spy on the camp, and they reported back to him that all the Gentiles in the region had joined Timothy and had formed a large army. 39 Timothy had also hired Arab mercenaries to help him, and these were camped on the other side of the river ready to attack Judas. So Judas went out to meet them in battle.
40 As Judas and his army came closer to the water, Timothy said to his officers, “If he keeps on coming and crosses the river, we won't be able to turn back his attack, and he will defeat us. 41 But if he is afraid and stops on the other side of the river, we will cross over to attack and defeat him.” 42 When Judas reached the bank of the river, he gave orders to his officers to let no one stop but to push everyone forward into battle. 43 Judas was the first to cross the river against the enemy, and all his men followed him. The Gentiles broke ranks before them, threw away their arms, and fled to the pagan temple at Karnaim. 44 But Judas and his men took the city and burned down the temple with all who were in it. With Karnaim overthrown, the Gentiles could no longer offer any resistance to Judas.
45 Then Judas gathered together all the Jews in Gilead to take them back to Judea with him. It was a large group of all kinds of people, together with their wives and children and all that they owned. 46 They went as far as Ephron, a large, well-fortified town. It was impossible to go around it on either side, and the road passed directly through the town. 47 But the people there would not let them pass and blocked the town gates with stones. 48 Then Judas sent a friendly message to them: “Let us pass through your territory to return home. No one will harm you; we will just pass through.” But they still refused to open the gates.
49 So Judas told everyone in the group, except the fighting men, to camp where they were. 50 The fighting men were ordered to take up their positions and attack the town. They fought all day and all night, until they had taken it. 51 Judas had all the men of Ephron put to death, plundered the town, and leveled it. Then he and his army marched through the town over the dead bodies. 52 They crossed the Jordan into the wide plain opposite Beth Shan. 53 Throughout the whole march Judas kept gathering up the stragglers and encouraging the people until they reached the land of Judea. 54 With thanksgiving and rejoicing, they went up to Mount Zion and sacrificed burnt offerings because they had returned safely without a single loss.
55 While Judas and Jonathan were in Gilead and their brother Simon was attacking Ptolemais in Galilee, 56 Joseph and Azariah, the commanders of the army in Judea, heard about their brave deeds and victories. 57 They said to one another, “Let's go to war with the Gentiles around us and win some fame for ourselves.” 58 So they and their men attacked Jamnia. 59 Gorgias and his men went out of the town to meet them in battle. 60 They defeated Joseph and Azariah and pursued them as far as the borders of Judea. At least 2,000 Israelite men were killed that day. 61 This great defeat came about because the Jewish commanders wanted to be heroes and refused to obey Judas and his brothers. 62 Besides, they did not belong to the family of the Maccabees, whom God had chosen to bring freedom to the people of Israel.
63 But Judas Maccabeus and his brothers won great respect among all the Israelites and all the Gentiles. When people heard of their fame, 64 large crowds gathered to praise them.
65 Then Judas and his brothers went to war against the Edomites to the south. He attacked Hebron and its surrounding towns, destroyed its fortifications, and burned down the towers around it. 66 Then he marched into the land of the Philistines and passed through Marisa. 67 That day a number of priests were killed in battle because they wanted to be heroes and foolishly went out to fight. 68 Judas turned aside to Azotus in Philistia. He pulled down the altars, burned the images of their gods, plundered their towns, and then returned to Judea.
