Ķēniņa rīkojums par jūdiem
1 Todien ķēniņš Ahasvērs atdeva ķēniņienei Esterei jūdu nīdēja Hāmāna namu. Mordohajs nāca pie ķēniņa, jo Estere bija pastāstījusi, kas viņš ir. 2 Ķēniņš novilka savu zīmoggredzenu, ko bija atņēmis Hāmānam, un deva Mordohajam. Bet Estere uzdeva Mordohajam pārvaldīt Hāmāna namu.
3 Un Estere atkal uzrunāja ķēniņu, krita viņam pie kājām, raudāja un iežēlināja viņu, lai tikai ietu secen tas ļaunums, ko agāgietis Hāmāns bija iecerējis pret jūdiem. 4 Ķēniņš izstiepa pret Esteri savu zelta zizli, un Estere piecēlās un nostājās ķēniņa priekšā. 5 Viņa teica: “Ja ķēniņam tīk un ja esmu guvusi viņa vēlību, un ja šī lieta šķiet ķēniņam pareiza, un ja es viņam tīku, tad lai tiek rakstīts, ka tiek atsauktas tās vēstules, ko sacerējis agāgietis Hāmāns, Hamdāta dēls, kurš rakstīja, lai visās ķēniņa pavalstīs tiek izdeldēti jūdi. 6 Kā lai es noraugos ļaunumā, kas nāk pār manu tautu? Un kā lai noskatos, kā aiziet pazušanā mana dzimta?”
7 Un ķēniņš Ahasvērs teica ķēniņienei Esterei un jūdam Mordohajam: “Redzi, es esmu atdevis Esterei Hāmāna namu, bet viņu pašu pakāra, jo viņš pacēla savu roku pret jūdiem. 8 Rakstiet ķēniņa vārdā par jūdiem, kas jums tīk, un apzīmogojiet to ar ķēniņa zīmoggredzenu, jo, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoggredzenu, tas nevar tikt atsaukts.” 9 Tad trešā, sīvāna, mēneša divdesmit trešajā dienā tika sasaukti ķēniņa rakstveži, un tie pierakstīja visu, ko Mordohajs par jūdiem pavēlēja satrapiem, vietvalžiem un pavalstu augstmaņiem simt divdesmit septiņās pavalstīs no Indijas līdz Kūšai – ikvienai pavalstij tās rakstībā un ikvienai tautai tās valodā, un arī jūdiem viņu rakstībā un valodā. 10 Viņš rakstīja ķēniņa Ahasvēra vārdā, apzīmogoja ar ķēniņa zīmoggredzenu un izsūtīja vēstules ar ziņnešiem, kuri jāja tīrasiņu rumakos no ķēniņa staļļiem. 11 Šajās vēstulēs ķēniņš atļāva jūdiem visās pilsētās pulcēties un aizstāvēt savu dzīvību – nīdēt, kaut un izdeldēt ikvienas tautas vai pavalsts karaspēku, kas apdraudētu viņus, viņu bērnus, sievas vai laupītu viņu mantu – 12 vienā dienā visās ķēniņa Ahasvēra provincēs, proti, divpadsmitā, adāra, mēneša trīspadsmitajā dienā. 13 Raksta noraksts bija likums ikvienai pavalstij, tas tika izsludināts visām tautām, lai jūdi tajā dienā varētu atriebties saviem ienaidniekiem. 14 Ziņneši kāpa savos tīrasiņu rumakos, izjāja steigšus un traucās, kā ķēniņš bija vēlējis. Šis likums tika izdots galvaspilsētā Sūsās.
15 No ķēniņa Mordohajs devās projām ķēnišķās drānās – purpurzilās un vieglbalta lina, ar lielu zelta vainagu un smalku linu purpura apmetni. Sūsas pilsēta gavilēja un priecājās. 16 Nu jūdiem bija gaisma un prieks, līksme un gods. 17 Ikvienā pavalstī un ikvienā pilsētā, kur vien pienāca ķēniņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksme, sākās dzīres un labas dienas, un daudzi no zemes ļaudīm kļuva par jūdiem, jo tos pārņēma bailes jūdu priekšā.
The Jews Are Told to Fight Back
1 That same day King Xerxes gave Queen Esther all the property of Haman, the enemy of the Jews. Esther told the king that Mordecai was related to her, and from then on Mordecai was allowed to enter the king's presence. 2 The king took off his ring with his seal on it (which he had taken back from Haman) and gave it to Mordecai. Esther put Mordecai in charge of Haman's property.
3 Then Esther spoke to the king again, throwing herself at his feet and crying. She begged him to do something to stop the evil plot that Haman, the descendant of Agag, had made against the Jews. 4 The king held out the gold scepter to her, so she stood up and said, 5 “If it please Your Majesty, and if you care about me and if it seems right to you, please issue a proclamation to keep Haman's orders from being carried out—those orders that the son of Hammedatha the descendant of Agag gave for the destruction of all the Jews in the empire. 6 How can I endure it if this disaster comes on my people, and my own relatives are killed?”
7 King Xerxes then said to Queen Esther and Mordecai, the Jew, “Look, I have hanged Haman for his plot against the Jews, and I have given Esther his property. 8 But a proclamation issued in the king's name and stamped with the royal seal cannot be revoked. You may, however, write to the Jews whatever you like; and you may write it in my name and stamp it with the royal seal.”
9 This happened on the twenty-third day of the third month, the month of Sivan. Mordecai called the king's secretaries and dictated letters to the Jews and to the governors, administrators, and officials of all the 127 provinces from India to Ethiopia. The letters were written to each province in its own language and system of writing and to the Jews in their language and system of writing. 10 Mordecai had the letters written in the name of King Xerxes, and he stamped them with the royal seal. They were delivered by riders mounted on fast horses from the royal stables.
11 These letters explained that the king would allow the Jews in every city to organize for self-defense. If armed men of any nationality in any province attacked the Jewish men, their children, or their women, the Jews could fight back and destroy the attackers; they could slaughter them to the last man and take their possessions. 12 This decree was to take effect throughout the Persian Empire on the day set for the slaughter of the Jews, the thirteenth of Adar, the twelfth month. 13 It was to be proclaimed as law and made known to everyone in every province, so that the Jews would be ready to take revenge on their enemies when that day came. 14 At the king's command the riders mounted royal horses and rode off at top speed. The decree was also made public in Susa, the capital city.
15 Mordecai left the palace, wearing royal robes of blue and white, a cloak of fine purple linen, and a magnificent gold crown. Then the streets of Susa rang with cheers and joyful shouts. 16 For the Jews there was joy and relief, happiness and a sense of victory. 17 In every city and province, wherever the king's proclamation was read, the Jews held a joyful holiday with feasting and happiness. In fact, many other people became Jews, because they were afraid of them now.
