Sveicieni
1 Pāvils, pēc Dieva gribas Kristus Jēzus apustulis, un brālis Timotejs Dieva draudzei Korintā un visiem svētajiem, kas izkaisīti pa visu Ahaju. 2 Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!
Pāvila pateicība pēc ciešanām
3 Lai augsti teikts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, līdzjūtības Tēvs un iepriecinājuma Dievs, 4 kas mūs iepriecina visās mūsu ciešanās, lai arī citus, kas nonākuši ciešanās, mēs varētu iepriecināt ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs pašus ir iepriecinājis. 5 Kā Kristus ciešanas pārpilnīgi nāk pār mums, tāpat pārpilnīgi nāk pār mums iepriecinājums caur Kristu: 6 kad mēs ciešam, tad tas ir jūsu iepriecinājumam un glābšanai; ja tiekam iepriecināti, arī tas ir jūsu iepriecinājumam, tādēļ ka jūs panesat tās pašas ciešanas, ko ciešam mēs. 7 Mūsu cerība uz jums ir droša, jo mēs zinām, ka esat kopā ar mums gan ciešanās, gan iepriecinājumā. 8 Mēs negribam, ka jūs, brāļi, paliktu neziņā par tām ciešanām, kas mūs piemeklēja Āzijā, kad pāri spēkiem bijām apspiesti, tā ka zaudējām jebkuru cerību izdzīvot, 9 un mēs jau bijām samierinājušies ar nāves spriedumu, lai paļautos nevis uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos. 10 Viņš mūs izglāba no drošas nāves – un glābj arī tagad, uz viņu mēs liekam savu cerību, ka viņš glābs arī turpmāk, 11 līdzdarbojoties arī jums ar savām lūgšanām par mums, lai pateicība par mums doto žēlastību nāktu no daudziem caur daudzu cilvēku lūgšanām par mums.
Pāvils atliek Korintas apmeklējumu
12 Mēs lepojamies ar to, ka mūsu sirdsapziņa liecina – šajā pasaulē un visvairāk jau pie jums – mēs dzīvojam dievišķā vienkāršībā un sirdsšķīstībā, nedzīvojam pasaulīgā gudrībā, bet Dieva žēlastībā. 13 Mēs rakstām jums visu to, ko jūs izlasāt un saprotat; un es ceru, ka visbeidzot jūs to pilnīgi sapratīsiet, 14 kā jau daļēji tagad esat mūs sapratuši, jo mūsu Kunga dienā mēs būsim jūsu lepnums, tāpat kā jūs – mūsu lepnums. 15 Tādā pārliecībā es gribēju pa ceļam vispirms jūs apmeklēt, tā ka jūs piedzīvotu žēlastību vēlreiz, 16 un tad caur jūsu zemi doties uz Maķedoniju un atceļā no Maķedonijas vēlreiz nonākt pie jums, lai jūs mani pavadītu ceļā uz Jūdeju. 17 Vai, to gribēdams, es būtu bijis vieglprātīgs? Vai viss, ko lemju, ir pasaulīgs lēmums, tā ka jā man vienlaikus ir arī nē? 18 Tik droši, kā Dievs ir uzticams, arī mūsu vārds uz jums nav vienlaikus jā un nē, 19 jo Dieva Dēls Jēzus Kristus, ko mēs – es, Silvāns un Timotejs – esam jums sludinājuši, nav bijis vienlaikus jā un nē, bet Kristū vienmēr ir bijis jā! 20 Cik ir Dieva apsolījumu Kristū, tie visi ir jā; un caur Kristu – mūsu āmen Dieva slavai! 21 Dievs, kas mūs līdz ar jums dara drošus paļāvībā uz Kristu un kas mūs ir svaidījis, 22 ir mūs arī apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs. 23 Es piesaucu Dievu par liecinieku savai dvēselei, ka, gribēdams jūs saudzēt, es neierados vēlreiz Korintā. 24 Mēs neesam noteicēji pār jūsu ticību, bet gan līdzdarbojamies jūsu priekā, jo jūs stingri pastāvat ticībā.
1 From Paul, an apostle of Christ Jesus by God's will, and from our brother Timothy—
To the church of God in Corinth, and to all God's people throughout Achaia:
2 May God our Father and the Lord Jesus Christ give you grace and peace.
Paul Gives Thanks to God
3 Let us give thanks to the God and Father of our Lord Jesus Christ, the merciful Father, the God from whom all help comes! 4 He helps us in all our troubles, so that we are able to help others who have all kinds of troubles, using the same help that we ourselves have received from God. 5 Just as we have a share in Christ's many sufferings, so also through Christ we share in God's great help. 6 If we suffer, it is for your help and salvation; if we are helped, then you too are helped and given the strength to endure with patience the same sufferings that we also endure. 7 So our hope in you is never shaken; we know that just as you share in our sufferings, you also share in the help we receive.
8 We want to remind you, friends, of the trouble we had in the province of Asia. The burdens laid upon us were so great and so heavy that we gave up all hope of staying alive. 9 We felt that the death sentence had been passed on us. But this happened so that we should rely, not on ourselves, but only on God, who raises the dead. 10 From such terrible dangers of death he saved us, and will save us; and we have placed our hope in him that he will save us again, 11 as you help us by means of your prayers for us. So it will be that the many prayers for us will be answered, and God will bless us; and many will raise their voices to him in thanksgiving for us.
The Change in Paul's Plans
12 We are proud that our conscience assures us that our lives in this world, and especially our relations with you, have been ruled by God-given frankness and sincerity, by the power of God's grace and not by human wisdom. 13-14 We write to you only what you can read and understand. But even though you now understand us only in part, I hope that you will come to understand us completely, so that in the Day of our Lord Jesus you can be as proud of us as we shall be of you.
15 I was so sure of all this that I made plans at first to visit you, in order that you might be blessed twice. 16 For I planned to visit you on my way to Macedonia and again on my way back, in order to get help from you for my trip to Judea. 17 In planning this, did I appear fickle? When I make my plans, do I make them from selfish motives, ready to say “Yes, yes” and “No, no” at the same time? 18 As surely as God speaks the truth, my promise to you was not a “Yes” and a “No.” 19 For Jesus Christ, the Son of God, who was preached among you by Silas, Timothy, and myself, is not one who is “Yes” and “No.” On the contrary, he is God's “Yes”; 20 for it is he who is the “Yes” to all of God's promises. This is why through Jesus Christ our “Amen” is said to the glory of God. 21 It is God himself who makes us, together with you, sure of our life in union with Christ; it is God himself who has set us apart, 22 who has placed his mark of ownership upon us, and who has given us the Holy Spirit in our hearts as the guarantee of all that he has in store for us.
23 I call God as my witness—he knows my heart! It was in order to spare you that I decided not to go to Corinth. 24 We are not trying to dictate to you what you must believe; we know that you stand firm in the faith. Instead, we are working with you for your own happiness.
