Īpašie solījumi
1 Un Mozus teica Israēla dēliem visu, ko viņam bija pavēlējis Kungs.
2 Mozus sacīja Israēla dēlu cilšu galvenajiem: “Tā ir pavēlējis Kungs! 3 Ja vīrs ko apsola Kungam vai apzvēr ar zvērestu, ka no kaut kā atsacīsies, lai nelauž savu vārdu, lai dara visu, kā teicis. 4 Un, ja sieva ko solījusi Kungam, vēl meitene būdama sava tēva namā, 5 un viņas tēvs ir dzirdējis, ko viņa solījusi un no kā atsacījusies, un viņas tēvs klusējis, tad lai ir spēkā tas, ko viņa solījusi, un lai paliek spēkā tas, no kā viņa atsacījusies. 6 Bet, ja viņas tēvs iebilst tajā dienā, kad to dzird, tad lai nepaliek spēkā tas, ko viņa solījusies, un lai nepaliek spēkā tas, no kā viņa atsacījusies. Kungs viņai piedos, jo viņas tēvs tai liedzis. 7 Bet, ja viņa jau ir pie vīra, tad lai ar viņas solījumiem un to, no kā viņa ātrumā atsacījusies, ir šādi – 8 ja viņas vīrs to dzird un klusē tajā dienā, kad to ir dzirdējis, tad lai paliek spēkā tas, ko viņa solījusi, un lai paliek spēkā tas, no kā viņa atsacījusies. 9 Bet, ja tajā dienā, kad viņš to dzirdējis, viņš iebilst un noliedz viņas solījumu, kas tai nācis pār lūpām, un to, ko viņa sacījusi, no kaut kā atsacīdamās, tad Kungs viņai piedos. 10 Bet atraitnes vai šķirtenes solījumi, viss, no kā viņa atsacījusies, tai ir jāpilda. 11 Ja vīra mājā viņa kaut ko solījusi vai ar zvērestu no kaut kā atsacījusies 12 un viņas vīrs klusējis un nav iebildis viņai, tad lai paliek spēkā visi viņas solījumi un lai paliek spēkā visas viņas atsacīšanās. 13 Bet, ja viņas vīrs to noliedzis dienā, kad dzirdējis, tad viss, kas tai nācis pār lūpām, ko viņa solījusi, un tas, no kā viņa atsacījusies, nepaliek spēkā, jo viņas vīrs to aizliedzis, un Kungs viņai piedos. 14 Visus solījumus un visus atsacīšanās zvērestus vīrs var gan atļaut, gan aizliegt. 15 Bet, ja vīrs klusē vairākas dienas, tad viņš ir atļāvis viņas solījumu un atļāvis arī viņas atsacīšanos – jo viņš klusēja tajā dienā, kad to dzirdēja. 16 Bet, ja viņš to ir dzirdējis un liegtin aizliedz, tad viņš nes tās vainu.”
17 Šie ir likumi, ko Mozus pavēlēja par vīru un sievu un par tēvu un meitu, kamēr tā jauna sava tēva namā.
Making Promises to the Lord
1 The Lord told Moses to say to Israel's tribal leaders:
2 When one of you men makes a promise to the Lord, you must keep your word.
3 Suppose a young woman who is still living with her parents makes a promise to the Lord. 4 If her father hears about it and says nothing, she must keep her promise. 5 But if he hears about it and objects, then she no longer has to keep her promise. The Lord will forgive her, because her father did not agree with the promise.
6-7 Suppose a woman makes a promise to the Lord and then gets married. If her husband later hears about the promise but says nothing, she must do what she said, whether she meant it or not. 8 But if her husband hears about the promise and objects, she no longer has to keep it, and the Lord will forgive her.
9 Widows and divorced women must keep every promise they make to the Lord.
10 Suppose a married woman makes a promise to the Lord. 11 If her husband hears about the promise and says nothing, she must do what she said. 12 But if he hears about the promise and does object, she no longer has to keep it. The Lord will forgive her, because her husband would not allow her to keep the promise. 13 Her husband has the final say about any promises she makes to the Lord. 14 If her husband hears about a promise and says nothing about it for a whole day, she must do what she said—since he did not object, the promise must be kept. 15 But if he waits until the next day to stop her from keeping her promise, he is the one who must be punished.
16 These are the laws that the Lord gave Moses about husbands and wives, and about young daughters who still live at home.
