Tauta dumpojas
1 Tad visa sapulce sāka brēkt – tauta raudāja visu nakti. 2 Visi Israēla dēli kurnēja pret Mozu un Āronu, visa sapulce viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē, kaut mēs būtu miruši šajā tuksnesī! 3 Kādēļ Kungs ved mūs uz zemi, kur mums būs jākrīt no zobena?! Mūsu sievas un mazuļi kļūs par laupījumu! Vai mums nebūtu labāk atgriezties Ēģiptē?” 4 Un viņi teica cits citam: “Izvēlēsim sev vadoni un atgriezīsimies Ēģiptē!” 5 Tad Mozus un Ārons krita uz sava vaiga visas Israēla dēlu sapulces priekšā. 6 Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnes dēls, kas arī bija devušies izlūkot to zemi, saplēsa savas drānas. 7 Viņi teica visai Israēla dēlu sapulcei: “Tā zeme, kurai mēs gājām cauri, lai to izlūkotu, – tā zeme ir ļoti, ļoti laba! 8 Ja mēs būsim Kungam tīkami, viņš aizvedīs mūs uz to zemi un dos to mums – zemi, kur piens un medus plūst! 9 Taču pret Kungu jūs nedumpojiet, nebīstieties no tās zemes ļaudīm, mēs ēdīsim tos kā maizi, viņu ēna ir prom, bet ar mums ir Kungs! Nebīstieties no viņiem!” 10 Bet visa sapulce teica: “Nomētājiet viņus akmeņiem!” Un tad Saiešanas teltī visiem Israēla dēliem parādījās Kunga godība.
11 Un Kungs teica Mozum: “Cik ilgi šī tauta mani nievās, cik ilgi viņi man neticēs – par spīti visām tām zīmēm, ko es viņiem esmu darījis?! 12 Es viņus sitīšu ar mēri un atteikšos no viņiem, bet tevi es darīšu par lielāku un varenāku tautu nekā viņi!”
Mozus iestājas par tautu
13 Un Mozus Kungam teica: “Tad ēģiptieši gan zinās, ka tu savā spēkā aizvedi šo tautu no viņiem, 14 un viņi teiks šīs zemes iemītniekiem, ka zina, ka tu, Kungs, esi šīs tautas vidū, ka aci pret aci tu tiki skatīts, ak, Kungs, un pār viņiem stāvēja tavs mākonis, un mākoņu stabā tu gāji tiem pa priekšu dienā un uguns stabā naktī, – 15 bet, ja tu nonāvēsi šo tautu visus kā vienu, tad citas tautas, kas par tavu slavu ir dzirdējušas, teiks: 16 Kungs nevarēja šo tautu aizvest uz zemi, par kuru tiem bija zvērējis, un nonāvēja viņus visus tuksnesī! 17 Un tagad – lai ir liels mana Kunga spēks, un tu taču esi teicis: 18 Kungs ir lēns dusmās un dāsns žēlastībā, tāds, kas piedod vainu, bet pārkāpumu nesodītu neatstāj un piemeklē tēvu vainas pie bērniem līdz trešajai un ceturtajai paaudzei! 19 Piedod jel šīs tautas vainu savā lielajā žēlastībā, kā tu līdz šim esi piedevis šai tautai – no Ēģiptes līdz pat šejienei!” 20 Un Kungs teica: “Es piedodu, kā tu teici! 21 Tiešām – kā es esmu dzīvs! – Kunga godība piepildīs visu zemi! 22 Visi vīri, kas redzēja manu godību un manas zīmes, ko es darīju Ēģiptē un tuksnesī, un pārbaudīja tās desmit reižu un tomēr neklausīja mani, – 23 tie neredzēs zemi, kuru es apzvērēju dot viņu tēviem. To neredzēs visi tie, kas mani nievāja! 24 Bet mans kalps Kālebs gan, jo viņam bija cits gars un viņš vienmēr man sekoja. Viņu es aizvedīšu uz zemi, kurp viņš gāja, un viņa pēcnācēji to iemantos! 25 Bet ielejās mīt amālēkieši un kanaānieši! Rīt nogriezieties un pa tuksnesi ejiet uz Niedru jūru!”
Israēliešu iebrukums tiek atsists
(5Moz 1:41–46)26 Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: 27 “Cik ilgi šī ļauno sapulce kurnēs pret mani?! Es esmu dzirdējis, kā Israēla dēli kurnēt kurn pret mani! 28 Saki viņiem – kā es esmu dzīvs! – saka Kungs: kā jūs man teicāt, tā es jums darīšu! 29 Šajā tuksnesī kritīs jūsu augumi, visi, kas no jums tika saskaitīti, visi, kam divdesmit gadi un vairāk, kas pret mani kurnējuši! 30 Jūs nenonāksiet tajā zemē, par kuru es zvērēdams pacēlu savu roku, lai jums ļautu tur dzīvot, – vien Kālebs, Jefunnes dēls, un Jozua, Nūna dēls. 31 Un jūsu mazuļi, par kuriem jūs teicāt: tie kļūs par laupījumu, – tos es turp aizvedīšu, un tie iepazīs zemi, no kuras jūs atteicāties. 32 Bet jūsu augumi kritīs šajā tuksnesī! 33 Jūsu dēli būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, tie saņems sodu par jūsu maucību, līdz jūsu līķi būs pazuduši tuksnesī! 34 Pēc to dienu skaita, kurās jūs izlūkojāt zemi, – četrdesmit dienas, jūs nesīsiet savu vainu – gadu par dienu, gadu par dienu! Tad jūs zināsiet, kā tas ir – būt naidā ar mani! 35 Es, Kungs, saku, ka tā darīšu visai šai ļauno sapulcei, kas šajā tuksnesī ir sapulcējusies pret mani, – tie iznīks un nomirs šeit!”
36 Bet vīri, kurus Mozus bija sūtījis izlūkot to zemi un kuri atgriezušies bija musinājuši pret viņu visu sapulci, stāstīdami melus par to zemi, – 37 tie vīri, kas bija stāstījuši par to zemi nelāgus melus, nomira Kunga priekšā no sērgas. 38 No tiem vīriem, kas bija gājuši izlūkot zemi, dzīvi palika Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnes dēls.
39 Un Mozus to pastāstīja visiem Israēla dēliem, un ļaudis ļoti sēroja. 40 Tie cēlās agri no rīta un devās augšup kalnienē, sacīdami: “Redzi, mēs – mēs iesim uz to vietu, par ko Kungs teica, jo mēs esam grēkojuši!” 41 Bet Mozus sacīja: “Kāpēc jūs pārkāpjat Kunga pavēli? Tas neizdosies! 42 Neejiet, jo Kungs nav ar jums, jūs tiksiet satriekti savu ienaidnieku priekšā, 43 jo amālēkieši un kanaānieši jau ir tur jums priekšā, un jūs kritīsiet no zobena, jo esat atkrituši no Kunga! Kungs nebūs ar jums!” 44 Tomēr tie iedrošinājās kāpt augšā kalnos, bet ne Kunga derības šķirsts, ne Mozus nedevās projām no nometnes. 45 Tad nāca lejā amālēkieši un kanaānieši, kas mita kalnienē, sakāva viņus un aiztrieca līdz Hormai.
The Israelites Rebel against Moses
1 After the Israelites heard the report from the twelve men who had explored Canaan, the people cried all night 2 and complained to Moses and Aaron, “We wish we had died in Egypt or somewhere out here in the desert! 3 Is the Lord leading us into Canaan, just to have us killed and our women and children captured? We'd be better off in Egypt.” 4 Then they said to one another, “Let's choose our own leader and go back.”
5 Moses and Aaron bowed down to pray in front of the crowd. 6 Joshua and Caleb tore their clothes in sorrow 7 and said:
We saw the land ourselves, and it's very good. 8 If we obey the Lord, he will surely give us that land rich with milk and honey. 9 So don't rebel. We have no reason to be afraid of the people who live there. The Lord is on our side, and they won't stand a chance against us!
10 The crowd threatened to stone Moses and Aaron to death. But just then, the Lord appeared in a cloud at the sacred tent.
Moses Prays for the People
11 The Lord said to Moses, “I have done great things for these people, and they still reject me by refusing to believe in my power. 12 So they will no longer be my people. I will destroy them, but I will make you the ancestor of a nation even stronger than theirs.”
13-16 Moses replied:
With your mighty power you rescued your people from Egypt, so please don't destroy us here in the desert. If you do, the Egyptians will hear about it and tell the people of Canaan. Those Canaanites already know that we are your people, and that we see you face to face. And they have heard how you lead us with a thick cloud during the day and flaming fire at night. But if you kill us, they will claim it was because you weren't powerful enough to lead us into Canaan as you promised.
17 Show us your great power, Lord. You promised 18 that you love to show mercy and kindness. And you said that you are very patient, but that you will punish everyone guilty of doing wrong—not only them but their children and grandchildren as well.
19 You are merciful, and you treat people better than they deserve. So please forgive these people, just as you have forgiven them ever since they left Egypt.
20 Then the Lord said to Moses:
In answer to your prayer, I do forgive them. 21 But as surely as I live and my power has no limit, 22-23 I swear that not one of these Israelites will enter the land I promised to give their ancestors. These people have seen my power in Egypt and in the desert, but they will never see Canaan. They have disobeyed and tested me too many times.
24 But my servant Caleb isn't like the others. So because he has faith in me, I will allow him to cross into Canaan, and his descendants will settle there.
25 Now listen, Moses! The Amalekites and the Canaanites live in the valleys of Canaan. And tomorrow, you'll need to turn around and head back into the desert toward the Red Sea.
The Israelites Are Punished for Complaining
26 The Lord told Moses and Aaron 27-28 to give this message to the people of Israel:
You sinful people have complained against me too many times! Now I swear by my own life that I will give you exactly what you wanted. 29 You will die right here in the desert, and your dead bodies will cover the ground. You have insulted me, and none of you men who are over 20 years old 30 will enter the land that I solemnly promised to give you as your own—only Caleb and Joshua will go in.
31 You were worried that your own children would be captured. But I, the Lord, will let them enter the land you have rejected. 32 You will die here in the desert! 33 Your children will wander around in this desert 40 years, suffering because of your sins, until all of you are dead. 34 I will punish you severely every day for the next 40 years—one year for each day that the land was explored. 35 You sinful people who ganged up against me will die here in the desert.
36 Ten of the men sent to explore the land had brought back bad news and had made the people complain against the Lord. 37 So he sent a deadly disease that killed those men, 38 but he let Joshua and Caleb live.
The Israelites Fail To Enter Canaan
(Deuteronomy 1.41-45)39 The people of Israel were very sad after Moses gave them the Lord's message. 40 So they got up early the next morning and got ready to head toward the hill country of Canaan. They said, “We were wrong to complain about the Lord. Let's go into the land that he promised us.”
41 But Moses replied, “You're disobeying the Lord! Your plan won't work, 42-43 so don't even try it. The Lord refuses to help you, because you turned your backs on him. The Amalekites and the Canaanites are your enemies, and they will attack and defeat you.”
44 But the Israelites ignored Moses and marched toward the hill country, even though the sacred chest and Moses did not go with them. 45 The Amalekites and the Canaanites came down from the hill country, defeated the Israelites, and chased them as far as the town of Hormah.
