1 Jāzeps gāja un stāstīja faraonam: “No Kanaāna zemes ir atnācis mans tēvs un mani brāļi, un viņu avis, un viņu vērši, un viss, kas tiem ir, un redzi – tie ir Gošenes zemē.” 2 Viņš bija paņēmis piecus no saviem brāļiem un tos stādīja priekšā faraonam. 3 Un faraons jautāja viņa brāļiem: “Ko jūs darāt?” Un viņi teica faraonam: “Tavi kalpi ir avju gani – gan mēs, gan mūsu tēvi!” 4 Un viņi teica faraonam: “Mēs esam atnākuši, lai apmestos šajā zemē – tavu kalpu avīm nav ganību, jo bads nospiež Kanaāna zemi! Tad nu atļauj saviem kalpiem apmesties Gošenes zemē!” 5 Un faraons sacīja Jāzepam: “Pie tevis ir atnācis tavs tēvs un tavi brāļi! 6 Tavā priekšā ir visa Ēģiptes zeme! Saki, lai tavs tēvs un tavi brāļi apmetas vislabākajā zemē! Lai tie mīt Gošenes zemē, un, ja starp tiem ir prasmīgi vīri, iecel tos par mana ganāmpulka uzraugiem!” 7 Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un viņu stādīja priekšā faraonam, un Jēkabs svētīja faraonu. 8 Un faraons jautāja Jēkabam: “Cik gadus rit tava dzīve?” 9 Jēkabs atbildēja faraonam: “Manas dzīves ilgums ir simts trīsdesmit gadi – maz un sliktas ir bijušas manas dienas, kopš dzīvoju, tās nesniedzas līdz manu tēvu dzīves dienām, kad tie dzīvoja!” 10 Un Jēkabs svētīja faraonu un devās no viņa projām. 11 Un Jāzeps nomitināja savu tēvu un brāļus, deva tiem Ēģiptes zemē īpašumu labākajā zemē – Raamsēsas zemē, kā faraons bija pavēlējis. 12 Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un brāļus, un visu sava tēva namu ar maizi pēc viņu bērnu skaita.
Bads Ēģiptē
13 Visā zemē nebija maizes, bads bija jo stiprs, un Ēģiptes zeme un Kanaāna zeme bada dēļ izputēja. 14 Bet Jāzeps bija savācis visu sudrabu, kas bija Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē, – par labību, ko tie bija pirkuši. Visu sudrabu Jāzeps nogādāja faraona namā. 15 Kad Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē beidzās sudrabs, visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: “Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt tavu acu priekšā vien tādēļ, ka beidzies sudrabs?!” 16 Un Jāzeps teica: “Dodiet savus lopus, un es došu par jūsu lopiem, ja sudrabs beidzies!” 17 Un viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizi par zirgiem, par avju bariem, par vēršu pulkiem un par ēzeļiem, un tajā gadā viņš tos apgādāja ar maizi par visiem viņu lopiem. 18 Pagāja gads, un nākamajā gadā tie atkal nāca pie Jāzepa un teica: “Mēs neslēpsim no mūsu kunga, ka mūsu sudrabs ir izsīcis, un lopu ganāmpulki jau ir pie mūsu kunga – nekas mums nav palicis mūsu kungam, vien izņemot mūs pašus un mūsu zemi! 19 Kāpēc mums mirt tavu acu priekšā – gan mums, gan mūsu zemei? Pērc mūs un mūsu zemi par maizi! Mēs un mūsu zeme kļūsim faraona vergi! Un dod sēklu, un mēs dzīvosim, ne mirsim, un zeme neaizies postā!” 20 Un Jāzeps nopirka faraonam visu Ēģiptes zemi, jo ik ēģiptietis pārdeva savu lauku, tik stiprs bija bads, un zeme tika faraonam. 21 Un tautu viņš padarīja par vergiem – no viena Ēģiptes gala līdz otram. 22 Viņš neuzpirka tikai priesteru zemi, jo par priesteriem faraons bija izdevis likumu, un tie ēda savu likumīgo tiesu, ko faraons tiem bija devis, tādēļ savu zemi nepārdeva. 23 Tad Jāzeps tautai teica: “Redzi – tagad es esmu nopircis faraonam jūsu zemi un jūs pašus! Še jums sēkla un apsējiet zemi! 24 Kad būs raža, tad piekto daļu jūs dosiet faraonam, bet četras daļas būs jums – ar ko apsēt lauku un iztikai jums pašiem un tiem, kas jums mājās, un jūsu mazuļiem!” 25 Un tie teica: “Tu dāvāji mums dzīvību – mēs guvām sava kunga vēlību! – un mēs būsim faraona vergi!” 26 Un Jāzeps izdeva šādu likumu, kas vēl šodien ir Ēģiptes zemē, – piektā daļa jādod faraonam. Faraons neiemantoja tikai priesteru zemi.
Jēkaba pēdējās dienas
27 Israēls dzīvoja Ēģiptes zemē, Gošenes zemē, viņi to dabūja īpašumā, un viņi ļoti augļojās un vairojās. 28 Jēkabs Ēģiptes zemē bija dzīvojis septiņpadsmit gadu, un visas Jēkaba dienas, visas viņa dzīves dienas kopā bija simts četrdesmit septiņi gadi. 29 Un pienāca Israēla laiks mirt. Viņš pasauca savu dēlu Jāzepu un teica viņam: “Ja jau esmu guvis tavu vēlību – liec jel savu roku zem mana gurna, esi žēlīgs un patiesīgs pret mani, neapglabā jel mani Ēģiptē! 30 Guldi mani pie maniem tēviem! Aizved mani no Ēģiptes un apglabā mani viņu kapavietā!” Un tas atbildēja: “Es darīšu, kā tu teici!” 31 Un viņš teica: “Zvēri man!” Un tas viņam zvērēja, un Israēls noslīga gultas galvgalī.
1-2 Joseph took five of his brothers to the king and told him, “My father and my brothers have come from Canaan. They have brought their sheep, goats, cattle, and everything else they own to the region of Goshen.”
Then he introduced his brothers to the king, 3 who asked them, “What do you do for a living?”
“Sir, we are shepherds,” was their answer. “Our families have always raised sheep. 4 But in our country all the pastures are dried up, and our sheep have no grass to eat. So we, your servants, have come here. Please let us live in the region of Goshen.”
5 The king said to Joseph, “It's good that your father and brothers have arrived. 6 I will let them live anywhere they choose in the land of Egypt, but I suggest that they settle in Goshen, the best part of our land. I would also like for your finest shepherds to watch after my own sheep and goats.”
7 Then Joseph brought his father Jacob and introduced him to the king. Jacob gave the king his blessing, 8 and the king asked him, “How old are you?”
9 Jacob answered, “I have lived only 130 years, and I have had to move from place to place. My parents and my grandparents also had to move from place to place. But they lived much longer, and their life was not as hard as mine.” 10 Then Jacob gave the king his blessing once again and left. 11 Joseph obeyed the king's orders and gave his father and brothers some of the best land in Egypt near the city of Rameses. 12 Joseph also provided food for their families.
A Famine in Egypt
13 The famine was bad everywhere in Egypt and Canaan, and the people were suffering terribly. 14 So Joseph sold them the grain that had been stored up, and he put the money in the king's treasury. 15 But when everyone had run out of money, the Egyptians came to Joseph and demanded, “Give us more grain! If you don't, we'll soon be dead, because our money's all gone.”
16 “If you don't have any money,” Joseph answered, “give me your animals, and I'll let you have some grain.” 17 From then on, they brought him their horses and donkeys and their sheep and goats in exchange for grain.
Within a year Joseph had collected every animal in Egypt. 18 Then the people came to him and said:
Sir, there's no way we can hide the truth from you. We are broke, and we don't have any more animals. We have nothing left except ourselves and our land. 19 Don't let us starve and our land be ruined. If you'll give us grain to eat and seed to plant, we'll sell ourselves and our land to the king. We'll become his slaves.
20 The famine became so severe that Joseph finally bought every piece of land in Egypt for the king 21 and made everyone the king's slaves, 22 except the priests. The king gave the priests a regular food allowance, so they did not have to sell their land. 23 Then Joseph said to the people, “You and your land now belong to the king. I'm giving you seed to plant, 24 but one fifth of your crops must go to the king. You can keep the rest as seed or as food for your families.”
25 “Sir, you have saved our lives!” they answered. “We are glad to be slaves of the king.” 26 Then Joseph made a law that one fifth of the harvest would always belong to the king. Only the priests did not lose their land.
Jacob Becomes an Old Man
27 The people of Israel made their home in the land of Goshen, where they became prosperous and had large families. 28 Jacob himself lived there for 17 years, before dying at the age of 147. 29 When Jacob knew he did not have long to live, he called in Joseph and said, “If you really love me, you must make a solemn promise not to bury me in Egypt. 30 Instead, bury me in the place where my ancestors are buried.”
“I will do what you have asked,” Joseph answered.
31 “Will you give me your word?” Jacob asked.
“Yes, I will,” Joseph promised. After this, Jacob bowed down and prayed at the head of his bed.
