Moābiešu un amoniešu iebrukums
1 Pēc tam Moāba dēli, Āmona dēli un kopā arī meūnieši nāca karot ar Jehošāfātu. 2 Tad ļaudis atnāca pie Jehošāfāta un paziņoja: “Milzīgs pulks nāk pret tevi no jūras otras puses, no Arāmas! Redzi, tie jau ir Hacecon-Tāmārā, kas ir Ēn-Gedī.” 3 Tad Jehošāfāts izbijās un apņēmās iztaujāt Kungu. Viņš visā Jūdā izsludināja gavēni. 4 Jūda tika sapulcināts, lai rastu Kunga palīdzību. Arī no visām Jūdas pilsētām ļaudis sanāca rast Kunga palīdzību.
Jehošāfāta lūgšana un uzvara
5 Jehošāfāts kopā ar Jūdas un Jeruzālemes sapulcētajiem nostājās Kunga namā, jaunā pagalma priekšā, 6 un sacīja: “Kungs, mūsu tēvu Dievs! Vai tu neesi debesu Dievs, kas valdi pār visu tautu valstīm? Tev ir spēks un vara! Nav tāda, kas stāv tev līdzās! 7 Vai tu neesi mūsu Dievs, kas izdzini no šīs zemes tās iemītniekus tavas tautas Israēla priekšā un devi to Ābrahāma dzimumam, kas iemīlējis tevi uz mūžiem! 8 Viņi tur apmetās un cēla svētvietu tavam vārdam, sacīdami: 9 ja mūs ķers ļaunums, sodības zobens, mēris vai bads un mēs nostāsimies šī nama un tavā priekšā, jo tavs vārds mājo šajā namā, un mēs piesauksim tevi savās bēdās, tad tu uzklausi un glāb mūs! 10 Un, redzi, Āmona, Moāba un Seīra kalnu iemītnieki, caur kuru zemi tu neļāvi iet Israēlam, kad tas nāca no Ēģiptes zemes, un tas tiem pagāja garām, tos neiznīcinājis, 11 redzi, tie nāk, lai atmaksātu mums, lai padzītu mūs no tava īpašuma, ko tu mums esi devis mantojumā! 12 Ak, mūsu Dievs! Vai tu tos netiesāsi, jo mums nav spēka pretoties šim milzīgajam pulkam, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko darīt, raugāmies vienīgi uz tevi!”
13 Visi jūdi stāvēja Kunga priekšā, arī viņu bērni, sievas un dēli.
14 Un pār Jahaziēlu, Zeharjahu dēlu, Benājāhu dēlu, Jeiēla dēlu, Matanjas dēlu, levītu no Āsāfa dēliem, šajā sapulcē nāca Kunga Gars! 15 Un viņš sacīja: “Pielūko, Jūda un Jeruzālemes ļaudis, un ķēniņ Jehošāfāt, tā jums saka Kungs: nebīstieties un neesiet izmisuši šī milzīgā pulka dēļ, jo tas nav jūsu, bet Dieva karš! 16 Rīt dodieties pret tiem; redzi, tie nāks augšup pa Cīcas pāreju, un jūs tos sastapsiet ielejas galā pie Jeruēla tuksneša. 17 Šajā kaujā jums nebūs jākaro – tikai jānostājas, jāstāv un jānoraugās, kā Kungs jūs glābj, Jūda un Jeruzāleme! Nebīstieties un nebaiļojieties, rīt dodieties pret tiem, un Kungs būs ar jums!” 18 Tad Jehošāfāts noliecās ar seju līdz zemei, un arī Jeruzālemes iedzīvotāji krita Kunga priekšā un pateicās Kungam. 19 Levīti, kehātiešu dēli un korahiešu dēli nostājās, lai skaļā balsī slavētu Kungu, Israēla Dievu!
20 Viņi cēlās agri no rīta un devās uz Tekoas tuksnesi. Pirms tie devās ceļā, Jehošāfāts nostājās un sacīja: “Klausies, Jūda un Jeruzālemes ļaudis, uzticieties Kungam, savam Dievam, paļaujieties uz viņa praviešiem, tad jums veiksies!” 21 Apspriedies ar ļaudīm, viņš iecēla dziedātājus Kungam un tos, kam jāslavē Kungs svētā pielūgsmē! Tie devās karaspēkam pa priekšu un sauca:
“Pateicieties Kungam,
jo viņa žēlastība ir mūžīga!”
22 Kad viņi sāka priekā gavilēt un slavēt, Kungs izlika slazdus Āmona dēliem, moābiešiem un Seīra kalnu iemītniekiem, kas nāca pret Jūdu, un tie tika iznīdēti. 23 Āmona dēli un moābieši stājās pret Seīra kalnu iemītniekiem, lai tos satriektu un iznīcinātu. Nogalinājuši Seīra kalnu iemītniekus, tie sāka galēt cits citu! 24 Kad jūdi nonāca vietā, no kuras pārredzams tuksnesis, tie ieraudzīja pulku, un, redzi, līķi vien gulēja zemē, neviens nebija paglābies! 25 Tad Jehošāfāts ar saviem ļaudīm devās laupīt, kas laupāms, un viņi tur atrada milzum daudz mantu, drānu un dārglietu. Viņu guvums bija tāds, ka ne panest! Viņi tur palika trīs dienas, jo laupāmā bija ļoti daudz. 26 Ceturtajā dienā viņi sapulcējās Brāhas ielejā, un tur viņi pateicās Kungam. Tādēļ to vietu līdz šai dienai sauc par Brāhas ieleju. 27 Pēc tam visi Jūdas un Jeruzālemes vīri ar Jehošāfātu priekšgalā ar prieku atgriezās Jeruzālemē, jo Kungs tos bija iepriecinājis, sakaudams ienaidniekus. 28 Ar arfām, lirām un taurēm viņi devās uz Jeruzālemi, uz Kunga namu. 29 Pār visām zemes valstīm, kur vien to uzzināja, tagad nāca Dieva šausmas, jo Kungs bija karojis ar Israēla ienaidniekiem! 30 Jehošāfāta valsts vairs netika traucēta – Dievs bija devis mieru visapkārt.
Jehošāfāta valdīšanas beigas
(1Ķēn 22:41–50)31 Jehošāfātam bija trīsdesmit pieci gadi, kad viņš sāka valdīt Jūdā. Viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit piecus gadus. Viņa mātes vārds bija Azūba, Šilhī meita. 32 Viņš staigāja sava tēva Āsas ceļu un nenovērsās no tiem, darīja tikai to, kas tīkams Kungam. 33 Vienīgi augstieņu altārus viņš nenovāca. Ļaužu sirdis nebija pilnīgi nodevušās savu tēvu Dievam.
34 Un pārējie Jehošāfāta darbi no pirmā līdz pēdējam – redzi, tie ir aprakstīti Jehus, Hānānī dēla, stāstos, kurus viņš pierakstījis Israēla ķēniņu grāmatā!
35 Pēc tam Jūdas ķēniņš Jehošāfāts vienojās ar Israēla ķēniņu Ahazjāhu, kurš darīja ļaunu. 36 Viņi vienojās būvēt kuģus, ar kuriem braukt uz Taršīšu. Kuģus viņi būvēja Ecjon-Geberā. 37 Tad Elīezers, Dodāvāhu dēls, no Mārēšas, pravietoja Jehošāfātam: “Tādēļ ka tu vienojies ar Ahazjāhu, Kungs satrieks to, ko tu taisīji!” – kuģi tika sadragāti un nenokļuva Taršīšā!
Moab and Ammon Are Defeated
1 Some time later, the armies of Moab and Ammon, together with the Meunites, went to war against Jehoshaphat. 2 Messengers told Jehoshaphat, “A large army from Edom east of the Dead Sea has invaded our country. They have already reached En-Gedi.”
3 Jehoshaphat was afraid, so he asked the Lord what to do. He then told the people of Judah to go without eating to show their sorrow. 4 They immediately left for Jerusalem to ask for the Lord's help.
5 After everyone from Judah and Jerusalem had come together at the Lord's temple, Jehoshaphat stood in front of the new courtyard 6 and prayed:
You, Lord, are the God our ancestors worshiped, and from heaven you rule every nation in the world. You are so powerful that no one can defeat you. 7 Our God, you forced out the nations who lived in this land before your people Israel came here, and you gave it to the descendants of your friend Abraham forever. 8 Our ancestors lived in this land and built a temple to honor you. 9 They believed that whenever this land is struck by war or disease or famine, your people can pray to you at the temple, and you will hear their prayer and save them.
10 You can see that the armies of Ammon, Moab, and Edom are attacking us! Those are the nations you would not let our ancestors invade on their way from Egypt, so these nations were not destroyed. 11 Now they are coming to take back the land you gave us. 12 Aren't you going to punish them? We won't stand a chance when this army attacks. We don't know what to do—we are begging for your help.
13 While every man, woman, and child of Judah was standing there at the temple, 14 the Lord's Spirit suddenly spoke to Jahaziel, a Levite from the Asaph clan. 15 Then Jahaziel said:
Your Majesty and everyone from Judah and Jerusalem, the Lord says that you don't need to be afraid or let this powerful army discourage you. God will fight on your side! 16 So here's what you must do. Tomorrow the enemy armies will march through the desert around the town of Jeruel. March down and meet them at the town of Ziz as they come up the valley. 17 You won't even have to fight. Just take your positions and watch the Lord rescue you from your enemy. Don't be afraid. Just do as you're told. And as you march out tomorrow, the Lord will be there with you.
18 Jehoshaphat bowed low to the ground and everyone worshiped the Lord. 19 Then some Levites from the Kohath and Korah clans stood up and shouted praises to the Lord God of Israel.
20 Early the next morning, as everyone got ready to leave for the desert near Tekoa, Jehoshaphat stood up and said, “Listen my friends, if we trust the Lord God and believe what these prophets have told us, the Lord will help us, and we will be successful.” 21 Then he explained his plan and appointed men to march in front of the army and praise the Lord for his holy power by singing:
“Praise the Lord!
His love never ends.”
22 As soon as they began singing, the Lord confused the enemy camp, 23 so that the Ammonite and Moabite troops attacked and completely destroyed those from Edom. Then they turned against each other and fought until the entire camp was wiped out!
24 When Judah's army reached the tower that overlooked the desert, they saw that every soldier in the enemy's army was lying dead on the ground. 25 So Jehoshaphat and his troops went into the camp to carry away everything of value. They found a large herd of livestock, a lot of equipment, clothes, and other valuable things. It took them three days to carry it all away, and there was still some left over.
26 Then on the fourth day, everyone came together in Beracah Valley and sang praises to the Lord. That's why that place was called Praise Valley.
27-28 Jehoshaphat led the crowd back to Jerusalem. And as they marched, they played harps and blew trumpets. They were very happy because the Lord had given them victory over their enemies, so when they reached the city, they went straight to the temple.
29 When the other nations heard how the Lord had fought against Judah's enemies, they were too afraid 30 to invade Judah. The Lord let Jehoshaphat's kingdom be at peace.
Jehoshaphat Dies
(1 Kings 22.41-50)31 Jehoshaphat was 35 years old when he became king of Judah, and he ruled from Jerusalem for 25 years. His mother was Azubah daughter of Shilhi. 32 Jehoshaphat obeyed the Lord, just as his father Asa had done, 33 but he did not destroy the local shrines. So the people still worshiped foreign gods, instead of faithfully serving the God their ancestors had worshiped.
34 Everything else Jehoshaphat did while he was king is written in the records of Jehu son of Hanani that are included in The History of the Kings of Israel.
35 While Jehoshaphat was king, he signed a peace treaty with Ahaziah the wicked king of Israel. 36 They agreed to build several seagoing ships at Ezion-Geber. 37 But the prophet Eliezer warned Jehoshaphat, “The Lord will destroy these ships because you have supported Ahaziah.” The ships were wrecked and never sailed.
