Dāvids uzzina par Saula nāvi
1 Kad Sauls bija miris un Dāvids atgriezies no amālēkiešu sakāves, viņš divas dienas pavadīja Ciklagā, 2 un trešajā dienā, redzi, nāca kāds vīrs no Saula nometnes, drēbes tam bija saplēstas un pīšļi uz galvas, viņš pienāca pie Dāvida, krita pie zemes un zemojās. 3 Dāvids viņam jautāja: “No kurienes tu tāds nāc?” Viņš tam atbildēja: “Es izglābos no Israēla nometnes.” 4 Dāvids viņam teica: “Kas tur notika, stāsti taču man!” Un viņš stāstīja, ka ļaudis bēguši no kaujas lauka, ka daudzi krituši un ir beigti, ka arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši. 5 Dāvids jautāja puisim, kas viņam to stāstīja: “Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?” 6 Puisis, kas viņam stāstīja, atbildēja: “Es nejauši nokļuvu Gilboas kalnā, un, redzi, Sauls atspiedās uz sava šķēpa, un, redzi, kararati un jātnieku virsnieki jau bija tam uz papēžiem. 7 Viņš pagriezās atpakaļ, ieraudzīja mani un uzsauca man, un es teicu: es te! – 8 Viņš man prasīja: kas tu esi? – un es viņam atbildēju: esmu amālēkietis. 9 Viņš man teica: jel nostājies pie manis un nogalē mani, jo mani sagrābuši krampji, bet dzīvība aizvien vēl ir manī! 10 Tad es nostājos pie viņa un nogalēju viņu, jo zināju, ka pēc kritiena viņš vairs nedzīvos. Un es paņēmu kroni, kas viņam galvā, un sprādzi, kas ap augšdelmu, un, redzi, atnesu savam kungam!” 11 Tad Dāvids sagrāba savas drēbes un pārplēsa tās, tāpat arī visi viņa vīri. 12 Viņi sēroja, raudāja un gavēja līdz vakaram par Saulu un viņa dēlu Jonatānu un par Kunga tautu, Israēla namu, ka tie krituši no zobena.
13 Un Dāvids prasīja puisim, kas viņam stāstīja: “No kurienes tu pats esi?” Tas atbildēja: “Es esmu svešinieka amālēkieša dēls.” 14 Dāvids viņam teica: “Kā tu nebaidījies pacelt roku, lai iznīcinātu Kunga svaidīto!?” 15 Tad Dāvids pasauca vienu no puišiem un teica: “Nāc šurp, uzbrūc viņam!” Un viņš tam cirta, un tas bija beigts. 16 Dāvids sacīja: “Tavas asinis lai paliek uz tavas galvas, jo tava mute liecināja pret tevi, sacīdama: es nonāvēju Kunga svaidīto.”
Dāvida žēlabu dziesma par Saulu un Jonatānu
17 Dāvids dziedāja žēlabu dziesmu par Saulu un viņa dēlu Jonatānu. 18 Viņš lika mācīt loka šāvēju dziesmu Jūdas dēliem, redzi, tā ir rakstīta Taisnīgo grāmatā.

19 “Tavs krāšņums, Israēl, guļ nokauts augstienēs.
Ak vai, varoņi krituši!
20 Jel nestāstiet to Gatā,
nesludiniet Aškelonas ielās,
lai filistiešu meitas nepriecājas,
lai neapgraizīto meitas negavilē!
21 Jūs, Gilboas kalni, augstieņu lauki,
lai nav jums ne rasas, ne lietus! –
jo tur tika nosviests varoņu vairogs,
Saula vairogs, ar eļļu nesvaidīts.

22 Bez nokauto asinīm, bez varoņu taukiem
negriezās atpakaļ Jonatāna loks,
un Saula zobens nekad nenāca atpakaļ tukšā.
23 Sauls un Jonatāns – tik mīļi un dārgi,
dzīvē un nāvē tie netika šķirti!
Viņi bija straujāki par ērgļiem, stiprāki par lauvām.
24 Israēla meitas, raudiet par Saulu,
kas tērpa jūs smalkā audeklā un rotās,
kas rotāja jūsu tērpus ar zeltu!

25 Ak vai, varoņi krituši kaujas vidū!
Jonatāns guļ nokauts augstienēs.
26 Man sāp par tevi, brāli Jonatān,
mans tik mīļotais!
Tava mīlestība man bija pārāka
par sievu mīlestību.
27 Ak vai, varoņi krituši
un kaujas ieroči pagalam!”
David Finds Out about Saul's Death
1 Saul was dead.
Meanwhile, David had defeated the Amalekites and returned to Ziklag. 2 Three days later, a soldier came from Saul's army. His clothes were torn, and dirt was on his head. He went to David and knelt down in front of him.
3 David asked, “Where did you come from?”
The man answered, “From Israel's army. I barely escaped with my life.”
4 “Who won the battle?” David asked.
The man said, “Our army turned and ran, but many were wounded and died. Even King Saul and his son Jonathan are dead.”
5 David asked, “How do you know Saul and Jonathan are dead?”
6 The young man replied:
I was on Mount Gilboa and saw King Saul leaning on his spear. The enemy's war chariots and cavalry were closing in on him. 7 When he turned around and saw me, he called me over. I went and asked what he wanted.
8 Saul asked me, “Who are you?”
“An Amalekite,” I answered.
9 Then he said, “Kill me! I'm dying, and I'm in terrible pain.”
10 So I killed him. I knew he was too badly wounded to live much longer. Then I took his crown and his arm-band, and I brought them to you, Your Majesty. Here they are.
11 At once, David and his soldiers tore their clothes in sorrow. 12 They cried all day long and would not eat anything. Everyone was sad because Saul, his son Jonathan, and many of the Lord's people had been killed in the battle.
13 David asked the young man, “Where is your home?”
The man replied, “My father is an Amalekite, but we live in Israel.”
14-16 David said to him, “Why weren't you afraid to kill the Lord's chosen king? And you even told what you did. It's your own fault that you're going to die!”
Then David told one of his soldiers, “Come here and kill this man!”
David Sings in Memory of Saul
17 David sang a song in memory of Saul and Jonathan, 18 and he ordered his men to teach the song to everyone in Judah. He called it “The Song of the Bow,” and it can be found in The Book of Jashar. This is the song:

19 Israel, your famous hero
lies dead on the hills,
and your mighty warriors
have fallen!
20 Don't tell it in Gath
or spread the news
on the streets of Ashkelon.
The godless Philistine women
will be happy
and jump for joy.
21 Don't let dew or rain fall
on the hills of Gilboa.
Don't let its fields
grow offerings for God.
There the warriors' shields
were smeared with mud,
and Saul's own shield
was left unpolished.

22 The arrows of Jonathan struck,
and warriors died.
The sword of Saul cut
the enemy apart.

23 It was easy to love Saul
and Jonathan.
Together in life,
together in death,
they were faster than eagles
and stronger than lions.

24 Women of Israel, cry for Saul.
He brought you fine red cloth
and jewelry made of gold.
25 Our warriors have fallen
in the heat of battle,
and Jonathan lies dead
on the hills of Gilboa.

26 Jonathan, I miss you most!
I loved you
like a brother.
You were truly loyal to me,
more faithful than a wife
to her husband.

27 Our warriors have fallen,
and their weapons
are destroyed.