Dieva vīrs no Jūdas
1 Redzi, kāds Dieva vīrs nāca no Jūdas Kunga vārdā uz Bēteli. Jārobāms stāvēja pie altāra un kvēpināja. 2 Un tas vīrs sauca pret altāri Kunga vārdu un sacīja: “Altāri, ak, altāri, tā saka Kungs: redzi, Dāvida namā dzims dēls, vārdā Jošijāhu, un viņš upurēs uz tevis augstieņu priesterus, kas uz tevis kvēpina, un uz tevis dedzinās cilvēku kaulus!” 3 Un todien viņš deva zīmi: “Šī ir zīme, ko Kungs sacījis: redzi, altāris pāršķelsies un nobirs pelni, kas uz tā!” 4 Kad ķēniņš Jārobāms dzirdēja Dieva vīra vārdus, kurus tas sauca pret altāri Bētelē, viņš izstiepa roku no altāra un sacīja: “Sagrābiet viņu!” Bet roka, kuru viņš bija izstiepis, nokalta, un viņš nevarēja to saliekt. 5 Altāris pāršķēlās, un pelni nobira no altāra – tā bija zīme, ko Dieva vīrs bija devis Kunga vārdā. 6 Tad ķēniņš sacīja Dieva vīram: “Lūdz jel Kungu, savu Dievu, aizlūdz par mani, lai mana roka kļūst vesela!” Un Dieva vīrs lūdza Kungu, un ķēniņa roka atkal kļuva vesela kā iepriekš. 7 Ķēniņš teica Dieva vīram: “Nāc jel ar mani manā namā un atspirdzinies, un es tev došu dāvanu.” 8 Bet Dieva vīrs sacīja ķēniņam: “Pat ja tu dosi man pusi sava nama, es neiešu ar tevi – neēdīšu maizi un nedzeršu ūdeni šajā vietā, 9 jo Kunga vārdā man ir pavēlēts: neēd maizi un nedzer ūdeni, neatgriezies pa to pašu ceļu, pa kuru atnāci.” 10 Un viņš aizgāja pa citu ceļu un neatgriezās pa to ceļu, pa kuru bija nācis uz Bēteli.
11 Bētelē dzīvoja kāds vecs pravietis. Viņa dēli nāca un atstāstīja visu, ko Dieva vīrs todien bija darījis Bētelē, un viņi atstāstīja savam tēvam arī to, ko viņš bija teicis ķēniņam. 12 Tēvs tiem jautāja: “Pa kuru ceļu viņš aizgāja?” Dēli bija redzējuši, pa kuru ceļu aizgāja Dieva vīrs, kas bija nācis no Jūdas. 13 Tad viņš sacīja saviem dēliem: “Apseglojiet man ēzeli.” Tie viņam apsegloja ēzeli, un viņš aizjāja. 14 Viņš sekoja Dieva vīram un atrada to sēžam zem ozola. Viņš tam sacīja: “Vai tu esi Dieva vīrs, kurš nācis no Jūdas?” Un tas teica: “Jā.” 15 Un viņš tam sacīja: “Nāc pie manis namā un ēd maizi.” 16 Un tas sacīja: “Es nevaru atgriezties un iet tev līdzi, es neēdīšu maizi un nedzeršu ūdeni ar tevi šajā vietā, 17 jo man Kunga vārdā ir teikts: neēd tur maizi un nedzer ūdeni, neatgriezies pa to pašu ceļu, pa kuru atnāci.” 18 Bet viņš tam sacīja: “Arī es esmu pravietis tāpat kā tu, un eņģelis man ir teicis Kunga vārdā: atved viņu savā namā, lai tas ēd maizi un dzer ūdeni,” – bet viņš tam meloja. 19 Tas atgriezās kopā ar viņu un ēda maizi un dzēra ūdeni viņa namā.
20 Kamēr tie sēdēja pie galda, Dieva vārds nāca pār pravieti, kas bija viņu atvedis atpakaļ. 21 Viņš sauca uz Dieva vīru, kas bija atnācis no Jūdas: “Tā saka Kungs: tādēļ ka tu neklausīji Kunga vārdam un neievēroji pavēli, ko Kungs, tavs Dievs, tev deva, 22 bet atgriezies un ēdi maizi un dzēri ūdeni šajā vietā, kur tev bija pavēlēts neēst maizi un nedzert ūdeni, tādēļ tavs līķis nenonāks tavu tēvu kapā!” 23 Kad pravietis, ko viņš bija atvedis atpakaļ, bija ēdis maizi un padzēries, viņš tam apsegloja ēzeli, 24 un tas aizjāja. Ceļā viņu sastapa lauva un to nogalināja – viņa līķis gulēja uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus, un arī lauva stāvēja blakus līķim. 25 Un, redzi, vīri gāja garām un redzēja līķi guļam uz ceļa un lauvu stāvam blakus līķim. Un tie iegāja pilsētā, kur dzīvoja vecais pravietis, un to izstāstīja.
26 To dzirdēja pravietis, kas viņu bija novērsis no ceļa, un viņš sacīja: “Tas ir Dieva vīrs, kas nepaklausīja Kunga vārdam, un Kungs viņu atdeva lauvam, un tas viņu saplēsa un nonāvēja, kā Kunga vārds par viņu bija sacīts.” 27 Viņš sacīja saviem dēliem: “Apseglojiet man ēzeli!” – un tie apsegloja. 28 Viņš devās turp un atrada līķi guļam uz ceļa un lauvu stāvam līķim blakus – lauva nebija ne ēdis līķi, ne plēsis ēzeli. 29 Un pravietis pacēla Dieva vīra līķi, lika to uz ēzeļa un atveda atpakaļ pilsētā. Vecais pravietis to apraudāja un apbedīja. 30 Viņš ielika tā līķi savās kapenēs, un viņi to apraudāja: “Vai, mans brāli!” 31 Kad viņš bija to apbedījis, viņš sacīja saviem dēliem: “Kad es nomiršu, apglabājiet mani kapā, kur ir apbedīts Dieva vīrs, lieciet manus kaulus blakus viņa kauliem, 32 tad piepildīsies tas, ko viņš Kunga vārdā sauca pret Bēteles altāri un tempļiem Samarijas pilsētu augstienēs.”
33 Arī pēc tam Jārobāms neatgriezās no sava ļaunā ceļa, bet gāja un iecēla augstieņu priesterus no visas tautas – katram, kas gribēja, viņš deva amatu, un tas kļuva par augstieņu priesteri. 34 Tas bija Jārobāma nama grēks, kura dēļ tie tapa izskausti un iznīcināti no zemes virsas.
A Prophet Condemns the Altar at Bethel
1-2 One day, Jeroboam was standing at the altar in Bethel, ready to make an offering. Suddenly one of God's prophets arrived from Judah and shouted:
The Lord sent me with a message about this altar. A child named Josiah will be born into David's family. He will sacrifice on this altar the priests who make offerings here, and human bones will be burned on it.
3 You will know that the Lord has said these things when the altar splits in half, and the ashes on it fall to the ground.
4 Jeroboam pointed at the prophet and shouted, “Grab him!” But at once, Jeroboam's hand became stiff, and he could not move it. 5 The altar split in half, and the ashes fell to the ground, just as the prophet had warned.
6 “Please pray to the Lord your God and ask him to heal my hand,” Jeroboam begged.
The prophet prayed, and Jeroboam's hand was healed.
7 “Come home with me and eat something,” Jeroboam said. “I want to give you a gift for what you have done.”
8 “No, I wouldn't go with you, even if you offered me half of your kingdom. I won't eat or drink here either. 9 The Lord said I can't eat or drink anything and that I can't go home the same way I came.” 10 Then he started home down a different road.
An Old Prophet from Bethel
11 At that time an old prophet lived in Bethel, and one of his sons told him what the prophet from Judah had said and done.
12 “Show me which way he went,” the old prophet said, and his sons pointed out the road. 13 “Put a saddle on my donkey,” he told them. After they did, he got on the donkey 14 and rode off to look for the prophet from Judah.
The old prophet found him sitting under an oak tree and asked, “Are you the prophet from Judah?”
“Yes, I am.”
15 “Come home with me,” the old prophet said, “and have something to eat.”
16 “I can't go back with you,” the prophet replied, “and I can't eat or drink anything with you. 17 The Lord warned me not to eat or drink or to go home the same way I came.”
18 The old prophet said, “I'm a prophet too. One of the Lord's angels told me to take you to my house and give you something to eat and drink.”
The prophet from Judah did not know that the old prophet was lying, 19 so he went home with him and ate and drank.
20 During the meal the Lord gave the old prophet 21 a message for the prophet from Judah:
Listen to the Lord's message. You have disobeyed the Lord your God. 22 He told you not to eat or drink anything here, but you came home and ate with me. And so, when you die, your body won't be buried in your family tomb.
23 After the meal the old prophet got a donkey ready, 24 and the prophet from Judah left. Along the way, a lion attacked and killed him, and the donkey and the lion stood there beside his dead body.
25 Some people walked by and saw the body with the lion standing there. They ran into Bethel, telling everyone what they had seen.
26 When the old prophet heard the news, he said, “That must be the prophet from Judah. The Lord warned him, but he disobeyed. So the Lord sent a lion to kill him.”
27 The old prophet told his sons to saddle his donkey, and when it was ready, 28 he left. He found the body lying on the road, with the donkey and lion standing there. The lion had not eaten the body or attacked the donkey. 29 The old prophet picked up the body, put it on his own donkey, and took it back to Bethel, so he could bury it and mourn for the prophet from Judah.
30 He buried the body in his own family tomb and cried for the prophet. 31 He said to his sons, “When I die, bury my body next to this prophet. 32 I'm sure that everything he said about the altar in Bethel and the shrines in Samaria will happen.”
33 But Jeroboam kept on doing evil things. He appointed men to be priests at the local shrines, even if they were not Levites. In fact, anyone who wanted to be a priest could be one. 34 This sinful thing led to the downfall of his kingdom.
