Derības zīme
(2Moz 12:43–13:2)1 Kad Ābrams bija deviņdesmit deviņus gadus vecs, Ābramam parādījās Kungs un teica: “Es esmu visvarenais Dievs, staigā manā priekšā un esi nevainojams. 2 Un es celšu savu derību starp sevi un tevi, un es vairošu tevi daudzuma daudzumā!” 3 Un Ābrams krita uz sava vaiga, un Dievs runāja ar viņu: 4 “Es! Redzi! Mana derība ar tevi, tu būsi tēvs daudzām tautām! 5 Un tavu vārdu vairs nesauks Ābrams, bet tavs vārds būs – Ābrahāms , jo es tevi darīšu par tēvu daudzām tautām! 6 Es tevi darīšu auglīgu daudzuma daudzumā, es darīšu tevi par daudzām tautām, un no tevis celsies ķēniņi! 7 Un es celšu savu derību starp sevi un tevi, un starp taviem pēcnācējiem pēc tevis viņu paaudzēs – mūžīgu derību, lai es būtu par Dievu tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis! 8 Es došu tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis zemi, kurā tu mīti, – visu Kanaāna zemi par mūžīgu īpašumu, un es būšu viņiem par Dievu!” 9 Un Dievs teica Ābrahāmam: “Un tu – sargi manu derību! Tu un tavi pēcnācēji pēc tevis viņu paaudzēs! 10 Šī ir mana derība, kas jums jāsarga starp mani un starp jums, un jūsu pēcnācējiem pēc jums – ikviens vīrs jūsu vidū lai tiek apgraizīts! 11 Lai jūsu priekšāda tiek apgraizīta, un tā lai ir derības zīme starp mani un jums! 12 Ikviens no jums lai tiek apgraizīts astoņu dienu vecumā – ik vīrs jūsu paaudzēs, vai tas ir mājās dzimis vai par sudrabu pirkts no kādiem svešiniekiem, kas nav jūsu dzimuma! 13 Apgraizīt lai apgraiza to, kas dzimis tavā namā un kas pirkts par tavu naudu, un mana derība būs jums pie miesas par mūžīgu derību! 14 Neapgraizīts vīrs, kura priekšāda nav apgraizīta, – tā dvēsele tiek atrauta no savas tautas, tāds ir lauzis manu derību!”
15 Un Dievs teica Ābrahāmam: “Sāraju, savu sievu, tu vairs nesauksi vārdā Sāraja, jo nu viņas vārds būs Sāra! 16 Un es svētīšu viņu un pat došu tev dēlu no viņas, un es svētīšu viņu, un no viņas celsies daudzas tautas, un tautu ķēniņi celsies no viņas!” 17 Un Ābrahāms krita uz sava vaiga, smējās un teica savā sirdī: “Vai lai simts gadu vecam vēl dzimst bērni, un vai lai Sāra vēl dzemdē – deviņdesmit gadu veca?!” 18 Un Ābrahāms teica Dievam: “Kaut tik Ismaēls paliktu tavā priekšā!” 19 Dievs teica: “Bet taču Sāra, tava sieva, dzemdēs tev dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Īzaks, un es celšu savu derību ar viņu par mūžīgu derību viņa pēcnācējiem pēc viņa! 20 Un par Ismaēlu es tevi dzirdēju – redzi, viņu es svētīšu un darīšu auglīgu, un vairošu viņu daudzuma daudzumā, viņš būs tēvs divpadsmit vadoņiem, un es darīšu viņu par lielu tautu! 21 Savu derību es celšu ar Īzaku, kuru tev Sāra dzemdēs nākamgad ap šo laiku!” 22 Dievs beidza ar viņu runāt, un viņš aizgāja no Ābrahāma augšup.
23 Un Ābrahāms ņēma savu dēlu Ismaēlu un visus, kas dzimuši viņa namā, un visus, kas pirkti par viņa naudu, – visus Ābrahāma nama vīrus, un viņš apgraizīja viņu priekšādas vēl tai pašā dienā, kā Dievs viņam bija teicis. 24 Ābrahāms bija deviņdesmit deviņus gadus vecs, kad tika apgraizīta viņa priekšāda. 25 Un Ismaēls, viņa dēls, bija trīspadsmit gadu vecs, kad tika apgraizīta viņa priekšāda. 26 Ābrahāms un viņa dēls Ismaēls tika apgraizīti vienā un tajā pašā dienā. 27 Un visi viņa nama vīri – gan namā dzimuši, gan par naudu no svešiem pirkti – tika apgraizīti kopā ar viņu.
God's Promise to Abraham
1 When Abram was 99 years old, the Lord appeared to him again and said, “I am God All-Powerful. If you obey me and always do right, 2 I will keep my solemn promise to you and give you more descendants than can be counted.” 3 Abram bowed with his face to the ground, and God said:
4-5 I promise that you will be the father of many nations. So now I'm changing your name from Abram to Abraham. 6 I will give you a lot of descendants, and they will become great nations. Some of them will even be kings.
7 I will always keep the promise I have made to you and your descendants, because I am your God and their God. 8 I will give you and them the land in which you are now a foreigner. I will give the whole land of Canaan to your family forever, and I will be their God.
9 Abraham, you and all future members of your family must promise to obey me. 10-11 As the sign that you are keeping this promise, you must circumcise every man and boy in your family. 12-13 From now on, your family must circumcise every baby boy when he is eight days old. You must even circumcise any man or boy you have as a slave, both those born in your homes and those you buy from foreigners. This will be a sign that my promise to you will last forever. 14 Any man who isn't circumcised hasn't kept his part of the promise and cannot be one of my people.
15 Abraham, from now on your wife's name will be Sarah instead of Sarai. 16 I will bless her, and you will have a son by her. She will become the mother of nations, and some of her descendants will even be kings.
17 Abraham bowed with his face to the ground and thought, “I am almost 100 years old. How can I become a father? And Sarah is 90. How can she have a child?” So he started laughing. 18 Then he asked God, “Why not let Ishmael inherit what you have promised me?”
19 But God answered:
No! You and Sarah will have a son. His name will be Isaac, and I will make an everlasting promise to him and his descendants.
20 However, I have heard what you asked me to do for Ishmael, and so I will also bless him with many descendants. He will be the father of twelve princes, and I will make his family a great nation. 21 But your son Isaac will be born about this time next year, and the promise I am making to you and your family will be for him and his descendants forever.
22 God finished speaking to Abraham and then left.
23-27 On that same day Abraham obeyed God by circumcising Ishmael. Abraham was also circumcised, and so were all the other men and boys in his household, including his servants and slaves. He was 99 years old at the time, and his son Ishmael was 13.
