Šūnēmiete atgūst savu tīrumu
1 Elīša uzrunāja sievu, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, un sacīja: “Celies un ej – tu un tavs nams – un apmeties, kur vari, jo Kungs ir piesaucis badu, un tas šajā zemē ilgs septiņus gadus.” 2 Sieva cēlās un darīja, kā Dieva vīrs teica. Viņa gāja ar savu ģimeni un septiņus gadus dzīvoja filistiešu zemē. 3 Kad septiņi gadi bija apritējuši, sieva atgriezās no filistiešu zemes. Viņa gāja pie ķēniņa lūgt savu namu un tīrumu. 4 Bet ķēniņš teica Gēhazī, Dieva vīra puisim: “Jel stāsti man par visiem varenajiem Elīšas darbiem!” 5 Kamēr viņš tam stāstīja, ka Elīša atdzīvinājis mirušo, redzi, tā sieva, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, nāca ķēniņam lūgt savu namu un tīrumu. Un Gēhazī sacīja: “Mans kungs, ķēniņ, šī ir tā sieva, un šis ir viņas dēls, kuru Elīša atdzīvināja!” 6 Ķēniņš izjautāja sievu, un viņa tam stāstīja. Tad ķēniņš tai sūtīja līdzi kādu augstmani un sacīja: “Lai viņai atdod visu, kas tai piederējis, un visu tīruma ražu – kopš tās dienas, kad viņa atstāja zemi, līdz šai dienai.”
Ben-Hadada nāve
7 Elīša gāja uz Damasku. Arāmas ķēniņš Ben-Hadads bija slims, un viņam tika teikts: “Šurp ir atnācis Dieva vīrs.” 8 Ķēniņš sacīja Hazaēlam: “Ņem dāvanas un ej pie Dieva vīra, un caur viņu iztaujā Kungu: vai es izveseļošos no šīs slimības?” 9 Hazaēls gāja tam pretī, paņēmis dāvanas – četrdesmit kamieļu kravu visādu Damaskas labumu, gāja, nostājās Elīšas priekšā un sacīja: “Tavs dēls, Arāmas ķēniņš Ben-Hadads, sūta mani tev vaicāt: vai es izveseļošos no šīs slimības?” 10 Elīša viņam sacīja: “Ej un saki: tu izveseļosies! Bet Kungs man ir rādījis, ka viņš tiešām mirs!” 11 Elīša cieši viņā lūkojās, līdz tas samulsa. Un Dieva vīrs raudāja. 12 Hazaēls jautāja: “Kāpēc mans kungs raud?” Un viņš atbildēja: “Tāpēc, ka es zinu – tu darīsi ļaunu Israēla dēliem, nodedzināsi viņu nocietinājumus, jaunekļus nokausi ar zobenu, mazuļus sacirtīsi gabalos un uzšķērdīsi grūtnieces!” 13 Hazaēls sacīja: “Kā tad tavs kalps, šis suns, lai dara tik lielas lietas?” Elīša sacīja: “Kungs man parādīja tevi kā Arāmas ķēniņu.” 14 Viņš aizgāja no Elīšas un iegāja sava kunga namā. Tas jautāja: “Ko Elīša tev sacīja?” Viņš atbildēja: “Tu izveseļosies.” 15 Nākamajā dienā viņš paņēma segu, iemērca ūdenī un apklāja tā seju, un tas nomira. Pēc viņa sāka valdīt Hazaēls.
Jehorāms valda pār Jūdu
(2L 21:1–20)16 Israēla ķēniņa Jorāma, Ahāba dēla, piektajā gadā pēc Jūdas ķēniņa Jehošāfāta Jūdā sāka valdīt Jehorāms, Jehošāfāta dēls. 17 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš sāka valdīt. Viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. 18 Viņš staigāja Israēla ķēniņa ceļu un darīja tāpat kā Ahāba nams, jo Ahāba meita bija viņa sieva, un viņš darīja to, kas netīkams Kungam. 19 Bet Kungs negribēja izpostīt Jūdu sava kalpa Dāvida dēļ, jo bija tam teicis, ka dos spīdekli viņam un viņa dēliem uz mūžu. 20 Viņa laikā Edoms sacēlās pret Jūdu un iecēla sev ķēniņu. 21 Jorāms bija devies uz Caīru ar visiem kararatiem. Viņš cēlās naktī un kāva edomiešus, kas bija ielenkuši viņu un kararatu virsniekus, un ļaudis bēga uz savām teltīm. 22 Edoms ir sacēlies pret Jūdu līdz šai dienai. Tajā laikā sacēlās arī Libna. 23 Pārējie Jorāma darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? 24 Un Jorāms apgūlās pie tēviem, un to apbedīja viņa tēva Dāvida pilsētā. Viņa dēls Ahazjāhu valdīja pēc viņa.
Ahazjāhu valda pār Jūdu
(2L 22:1–6)25 Israēla ķēniņa Jorāma, Ahāba dēla, divpadsmitajā valdīšanas gadā sāka valdīt Ahazjāhu, Jūdas ķēniņa Jehorāma dēls. 26 Ahazjāhu bija divdesmit divus gadus vecs, kad sāka valdīt. Viņš valdīja Jeruzālemē vienu gadu. Viņa mātes vārds bija Atalja, Israēla ķēniņa Omrī meita. 27 Viņš staigāja Ahāba nama ceļu un darīja to, kas netīkams Kungam, tieši tāpat kā Ahāba nams, jo viņš bija Ahāba znots. 28 Kopā ar Jorāmu, Ahāba dēlu, viņš gāja karā pret Arāmas ķēniņu Hazaēlu Rāmot-Gileādā. Aramieši ievainoja Jorāmu. 29 Ķēniņš Jorāms atgriezās Jizreēlā sadziedēt ievainojumus, kurus aramieši viņam cirta Rāmā, cīnoties pret Arāmas ķēniņu Hazaēlu. Israēla ķēniņš Ahazjāhu, Jehorāma dēls, devās uz Jizreēlu apciemot Jorāmu, Ahāba dēlu, jo tas bija slims.
The Woman from Shunem Is Given Back Her Land
1 Elisha told the woman whose son he had brought back to life, “The Lord has warned that there will be no food here for seven years. Take your family and go live somewhere else for a while.” 2 The woman did exactly what Elisha had said and went to live in Philistine territory.
She and her family lived there seven years. 3 Then she returned to Israel and immediately begged the king to give back her house and property.
4 Meanwhile, the king was asking Gehazi the servant of Elisha about the amazing things Elisha had been doing. 5 While Gehazi was telling him that Elisha had brought a dead boy back to life, the woman and her son arrived.
“Here's the boy, Your Majesty,” Gehazi said. “And this is his mother.”
6 The king asked the woman to tell her story, and she told him everything that had happened. He then said to one of his officials, “I want you to make sure that this woman gets back everything that belonged to her, including the money her crops have made since the day she left Israel.”
Hazael Kills Benhadad
7 Some time later Elisha went to the capital city of Damascus to visit King Benhadad of Syria, who was sick. And when Benhadad was told he was there, 8 he said to Hazael, “Go meet with Elisha the man of God and get him to ask the Lord if I will get well. And take along a gift for him.”
9 Hazael left with forty camel loads of the best things made in Damascus as a gift for Elisha. He found the prophet and said, “Your servant, King Benhadad, wants to know if he will get well.”
10 “Tell him he will,” Elisha said to Hazael. “But the Lord has already told me that Benhadad will definitely die.” 11 Elisha stared at him until Hazael was embarrassed, then Elisha began crying.
12 “Sir, why are you crying?” Hazael asked.
Elisha answered, “Because I know the terrible things you will do to the people of Israel. You will burn down their walled cities and slaughter their young men. You will even crush the heads of their babies and rip open their pregnant women.”
13 “How could I ever do anything like that?” Hazael replied. “I'm only a servant and don't have that kind of power.”
“Hazael, the Lord has told me that you will be the next king of Syria.”
14 Hazael went back to Benhadad and told him, “Elisha said that you will get well.” 15 But the very next day, Hazael got a thick blanket; he soaked it in water and held it over Benhadad's face until he died. Hazael then became king.
King Jehoram of Judah
(2 Chronicles 21.2-20)16 Jehoram son of Jehoshaphat became king of Judah in Joram's fifth year as king of Israel, while Jehoshaphat was still king of Judah. 17 Jehoram was 32 years old when he became king, and he ruled 8 years from Jerusalem.
18 Jehoram disobeyed the Lord by doing wrong. He married Ahab's daughter and was as sinful as Ahab's family and the kings of Israel. 19 But the Lord refused to destroy Judah, because he had promised his servant David that someone from his family would always rule in Judah.
20 While Jehoram was king, the people of Edom rebelled and chose their own king. 21 So Jehoram and his cavalry marched to Zair, where the Edomite army surrounded him and his commanders. During the night he attacked the Edomites, but he was defeated, and his troops escaped to their homes. 22 Judah was never able to regain control of Edom. Even the town of Libnah rebelled at that time.
23 Everything else Jehoram did while he was king is written in The History of the Kings of Judah. 24 Jehoram died and was buried beside his ancestors in Jerusalem. His son Ahaziah then became king.
King Ahaziah of Judah
(2 Chronicles 22.1-6)25 Ahaziah son of Jehoram became king of Judah in the twelfth year of Joram's rule in Israel. 26 Ahaziah was 22 years old when he became king, and he ruled from Jerusalem for only one year. His mother was Athaliah, a granddaughter of King Omri of Israel. 27 Since Ahaziah was related to Ahab's family, he acted just like them and disobeyed the Lord by doing wrong.
28 Ahaziah went with King Joram of Israel to attack King Hazael and the Syrian troops at Ramoth in Gilead. Joram was wounded in that battle, 29 so he went to the town of Jezreel to recover. Ahaziah went there to visit him.