1 Un Jāzeps metās pie sava tēva vaiga, raudāja pie viņa un skūpstīja viņu. 2 Jāzeps pavēlēja saviem kalpiem dziedniekiem iebalzamēt savu tēvu, un dziednieki iebalzamēja Israēlu. 3 Pagāja četrdesmit dienas, jo tik ilgi noritēja balzamēšana. Tad ēģiptieši viņu apraudāja septiņdesmit dienas. 4 Kad apraudāšana beidzās, Jāzeps runāja ar faraona namu un teica: “Kaut jel es gūtu jūsu vēlību! – Sakiet jel faraonam: 5 mans tēvs mani nozvērināja, sacīdams: redzi – es mirstu! Manā kapā, ko es sev izcirtu Kanaāna zemē, – tur apglabā mani! Ļauj jel man tagad iet un apglabāt tēvu, un es atkal atgriezīšos!” 6 Faraons teica: “Ej un apglabā savu tēvu, kā tu esi zvērējis!” 7 Un Jāzeps devās apglabāt savu tēvu, un kopā ar viņu devās visi faraona kalpi, viņa nama vecajie, un visi Ēģiptes zemes vecajie. 8 Arī viss Jāzepa nams un viņa brāļi, un viņa tēva nams – tie atstāja Gošenes zemē tikai savus mazuļus, avis un vēršus. 9 Un kopā ar viņu devās gan rati, gan jātnieki – tas bija varens pulks! 10 Viņi atnāca līdz Goren-Ātādai, kas viņpus Jardānas, un tur viņi jo gauži un stipri viņu apraudāja. Savam tēvam viņš rīkoja sēras septiņas dienas! 11 Tās zemes iemītnieki kanaānieši redzēja sēras Goren-Ātādā un teica: “Ēģiptiešiem šīs ir lielas sēras!” – tādēļ to vietu nosauca vārdā Ābel-Micraima , tā ir viņpus Jardānas. 12 Un viņa dēli darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis. 13 Viņa dēli aiznesa viņu uz Kanaāna zemi un apglabāja Mahpēlas lauka alā, kuru kopā ar lauku sev par kapavietu Ābrahāms bija nopircis no hetieša Efrona, tā ir uz Mamres pusi. 14 Pēc tam kad Jāzeps bija apglabājis savu tēvu, tas atgriezās Ēģiptē – viņš un viņa brāļi, un visi, kuri kopā ar viņu bija devušies apglabāt viņa tēvu.
Jāzeps piedod brāļiem
15 Kad Jāzepa brāļi saprata, ka viņu tēvs ir miris, viņi runāja: “Varbūt nu Jāzeps sāks turēt naidu un atdarīt mums visu ļauno, ko mēs viņam esam nodarījuši!” 16 Un viņi lika Jāzepam teikt: “Tavs tēvs pirms nāves pavēlēja, sacīdams: 17 tā sakiet Jāzepam: piedod savu brāļu noziegumu un grēku, kaut viņi tev darījuši ļaunu! Tad nu piedod tava tēva Dieva kalpu noziegumu!” Un Jāzeps raudāja par viņu teikto. 18 Un atnāca arī viņa brāļi, krita viņa priekšā un teica: “Redzi – mēs tavi vergi!” 19 Bet Jāzeps tiem teica: “Nebaidieties! Vai es Dieva vietā?! 20 Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! 21 Un tagad – nebaidieties! Es apgādāšu jūs un jūsu mazuļus!” – un viņš tos nomierināja un runāja tiem pa prātam.
Jāzepa nāve
(Ebr 11:22)22 Jāzeps dzīvoja Ēģiptē – viņš un viņa tēva nams. Jāzeps nodzīvoja simts desmit gadu. 23 Jāzeps vēl redzēja Efraima dēlus trešajā augumā, arī Manases dēla Māhīra dēli piedzima Jāzepam uz ceļgaliem. 24 Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es nu mirstu, bet Dievs jūs nepametīs un no šīs zemes aizvedīs uz zemi, par kuru viņš ir zvērējis Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam!” 25 Un Jāzeps nozvērināja Israēla dēlus: “Dievs jūs nepametīs, un jūs aizvedīsiet manus kaulus no šejienes!” 26 Un Jāzeps nomira simts desmit gadu vecs, un tie viņu iebalzamēja un ielika viņu šķirstā Ēģiptē.
1 Joseph started crying, then leaned over to hug and kiss his father.
2 Joseph gave orders for Jacob's body to be embalmed, 3 and it took the usual 40 days.
The Egyptians mourned 70 days for Jacob. 4 When the time of mourning was over, Joseph said to the Egyptian leaders, “If you consider me your friend, please speak to the king for me. 5 Just before my father died, he made me promise to bury him in his burial cave in Canaan. If the king will give me permission to go, I will come back here.”
6 The king answered, “Go to Canaan and keep your promise to your father.”
7-9 When Joseph left Goshen with his brothers, his relatives, and his father's relatives to bury Jacob, many of the king's highest officials and even his military chariots and cavalry went along. The Israelites left behind only their children, their cattle, and their sheep and goats.
10 After crossing the Jordan River, Joseph stopped at Atad's threshing place, where they all mourned and wept seven days for Jacob. 11 The Canaanites saw this and said, “The Egyptians are in great sorrow.” Then they named the place “Egypt in Sorrow.”
12 So Jacob's sons did just as their father had instructed. 13 They took him to Mamre in Canaan and buried him in Machpelah Cave, the burial place Abraham had bought from Ephron the Hittite.
14 After the funeral, Joseph, his brothers, and everyone else returned to Egypt.
Joseph's Promise to His Brothers
15 After Jacob died, Joseph's brothers said to each other, “What if Joseph still hates us and wants to get even with us for all the cruel things we did to him?”
16 So they sent this message to Joseph:
Before our father died, 17 he told us, “You did some cruel and terrible things to Joseph, but you must ask him to forgive you.”
Now we ask you to please forgive the terrible things we did. After all, we serve the same God that your father worshiped.
When Joseph heard this, he started crying.
18 Right then, Joseph's brothers came and bowed down to the ground in front of him and said, “We are your slaves.”
19 But Joseph told them, “Don't be afraid! I have no right to change what God has decided. 20 You tried to harm me, but God made it turn out for the best, so that he could save all these people, as he is now doing. 21 Don't be afraid! I will take care of you and your children.” After Joseph said this, his brothers felt much better.
Joseph's Death
22 Joseph lived in Egypt with his brothers until he died at the age of 110. 23 Joseph lived long enough to see Ephraim's children and grandchildren. He also lived to see the children of Manasseh's son Machir, and he welcomed them into his family. 24 Before Joseph died, he told his brothers, “I won't live much longer. But God will take care of you and lead you out of Egypt to the land he promised Abraham, Isaac, and Jacob. 25 Now promise me that you will take my body with you when God leads you to that land.”
26 So Joseph died in Egypt at the age of 110; his body was embalmed and put in a coffin.
