Nābota vīnadārzs
1 Pēc tam notika tā: jizreēlietim Nābotam bija vīnadārzs Jizreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahāba pilij. 2 Un Ahābs teica Nābotam: “Atdod man savu vīnadārzu, man tur būs sakņu dārzs, jo tas ir tieši blakus manam namam, bet es tev tā vietā došu labāku vīnadārzu, un, ja gribi, es tev došu tā vērtību sudrabā!” 3 Nābots sacīja Ahābam: “Lai Kungs pasargā! Es lai tev atdotu sava tēva mantojumu!?” 4 Ahābs ienāca savā namā drūms un saīdzis, jo jizreēlietis Nābots bija teicis: “Es tev neatdošu tēva mantojumu!” Viņš apgūlās gultā, aizgriezās uz otru pusi un neēda.
5 Tad ienāca viņa sieva Īzebele un jautāja: “Kādēļ tev ir sadrūmis gars un tu neēd?” 6 Viņš tai teica: “Tādēļ, ka es runāju ar jizreēlieti Nābotu un teicu: pārdod man savu vīnadārzu par sudrabu vai, ja tu gribi, es tev došu citu vīnadārzu vietā! Bet viņš atbildēja: es tev neatdošu savu vīnadārzu!” 7 Viņa sieva Īzebele sacīja: “Ak tad tā tu tagad valdi pār Israēlu?! Celies, ēd, lai sirdij top labi! Es tev dabūšu jizreēlieša Nābota vīnadārzu!”
8 Tad viņa rakstīja vēstules Ahāba vārdā, aizzīmogoja ar viņa zīmogu un izsūtīja tās vecajiem un dižciltīgajiem pilsētā, kurā dzīvoja Nābots. 9 Vēstulēs viņa rakstīja: “Izsludiniet gavēni, sēdiniet Nābotu tautas priekšā 10 un nosēdiniet tam pretī divus neliešus, lai tie liecina pret viņu, sacīdami: tu esi zaimojis Dievu un ķēniņu! Pēc tam izvediet to ārā un nomētājiet akmeņiem, ka tas mirst!” 11 Pilsētas vīri, vecajie un dižciltīgie, kas dzīvoja tajā pilsētā, darīja, kā Īzebele bija rakstījusi vēstulē. 12 Tie izsludināja gavēni un nosēdināja Nābotu tautas priekšā. 13 Tad nāca divi nelieši, nosēdās tam pretī un nepatiesi liecināja tautai pret Nābotu, sacīdami: “Nābots ir zaimojis Dievu un ķēniņu!” Viņi to izveda ārpus pilsētas, nomētāja akmeņiem, un tas mira. 14 Tad viņi sūtīja pie Īzebeles un sacīja: “Nābots ir nomētāts akmeņiem un miris.”
15 Kad Īzebele dzirdēja, ka Nābots ir nomētāts akmeņiem un miris, viņa sacīja Ahābam: “Celies un ņem sev jizreēlieša Nābota vīnadārzu, kuru viņš atteicās tev pārdot par sudrabu, jo Nābots nav dzīvs, bet miris!” 16 Kad Ahābs dzirdēja, ka Nābots ir miris, viņš cēlās un devās uz jizreēlieša Nābota vīnadārzu, lai ņemtu to sev.
Elija pasludina Dieva spriedumu
17 Kunga vārds nāca pār tišbieti Eliju: 18 “Celies, ej un satiecies ar Israēla ķēniņu Ahābu, kurš ir Samarijā, redzi, viņš ir devies uz Nābota vīnadārzu, lai ņemtu to sev. 19 Saki viņam: tā saka Kungs: vai tu nokāvi, lai ņemtu sev? Saki viņam: tā saka Kungs: tajā vietā, kur suņi laka Nābota asinis, suņi laks arī tavas asinis!” 20 Ahābs teica Elijam: “Ak, tad mans ienaidnieks ir mani atradis?!” Tas atbildēja: “Es tevi atradu, jo tu esi pārdevies, lai darītu, kas Kunga skatījumā ļauns! 21 Redzi, ļaunums nāks pār tevi, un es izdedzināšu tavus pēcnācējus un iznīdēšu tos, kas pret mūri mīž, – gan saistīto, gan brīvo Israēlā! 22 Es darīšu tavam namam tāpat kā Jārobāma, Nebāta dēla, namam un kā Baešas, Ahijas dēla, namam par to, ka tu esi apkaitinājis mani un licis grēkot Israēlam. 23 Arī par Īzebeli Kungs saka: suņi ēdīs Īzebeli Jizreēlas cietoksnī! 24 Kas Ahābam mirs pilsētā, to rīs suņi, un, kas mirs uz lauka, to knābās debesu putni!”
25 Neviens cits nav bijis kā Ahābs, kas būtu tā pārdevies, lai darītu, kas Kunga skatījumā ļauns, uz to viņu mudināja sieva Īzebele. 26 Viņš darīja ļoti pretīgi, sekodams elkiem un visam, ko darīja amonieši, kurus Kungs bija padzinis, Israēla dēliem ienākot. 27 Kad Ahābs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa drēbes, uzvilka maisa drānas uz savas miesas, gavēja, gulēja maisā un staigāja lēnīgs.
28 Tad Kunga vārds nāca pār tišbieti Eliju: 29 “Vai tu redzi, ka Ahābs ir pazemojies manā priekšā? Tādēļ ka viņš ir zemojies, es nelikšu nākt ļaunumam viņa dienās, bet likšu, lai ļaunums pār viņa namu nāk viņa dēla dienās!”
Jezebel Has Naboth Killed
1 Naboth owned a vineyard in Jezreel near King Ahab's palace.
2 One day, Ahab said, “Naboth, your vineyard is near my palace. Give it to me so I can turn it into a vegetable garden. I'll give you a better vineyard or pay whatever you want for yours.”
3 Naboth answered, “This vineyard has always been in my family. I won't let you have it.”
4 So Ahab went home, angry and depressed because of what Naboth had told him. He lay on his bed, just staring at the wall and refusing to eat a thing.
5 Jezebel his wife came in and asked, “What's wrong? Why won't you eat?”
6 “I asked Naboth to sell me his vineyard or to let me give him a better one,” Ahab replied. “And he told me I couldn't have it.”
7 “Aren't you the king of Israel?” Jezebel asked. “Get out of bed and eat something! Don't worry, I'll get Naboth's vineyard for you.”
8-10 Jezebel wrote a letter to each of the leaders of the town where Naboth lived. In the letters she said:
Call everyone together and tell them to go without eating today. When they come together, give Naboth a seat at the front. Get two liars to sit facing him and swear that Naboth has cursed God and the king. Then take Naboth outside and stone him to death!
She signed Ahab's name to the letters and sealed them with his seal. Then she sent them to the town leaders.
11 After receiving her letters, they did exactly what she had asked. 12 They told the people that it was a day to go without eating, and when they all came together, they seated Naboth at the front. 13 The two liars came in and sat across from Naboth. Then they accused him of cursing God and the king, so the people dragged Naboth outside and stoned him to death.
14 The leaders of Jezreel sent a message back to Jezebel that said, “Naboth is dead.”
15 As soon as Jezebel got their message, she told Ahab, “Now you can have the vineyard Naboth refused to sell. He's dead.” 16 Ahab got up and went to take over the vineyard.
Elijah Condemns Ahab
17 The Lord said to Elijah the prophet, 18 “King Ahab of Israel is in Naboth's vineyard right now, taking it over. 19 Go tell him that I say, ‘Ahab, you murdered Naboth and took his property. And so, in the very spot where dogs licked up Naboth's blood, they will lick up your blood.’ ”
When Elijah found him, 20 Ahab said, “So, my enemy, you found me at last.”
Elijah answered:
Yes, I did! Ahab, you have managed to do everything the Lord hates. 21 Now you will be punished. You and every man and boy in your family will die, whether slave or free. 22 Your whole family will be wiped out, just like the families of King Jeroboam and King Baasha. You've made the Lord very angry by sinning and causing the Israelites to sin.
23 And as for Jezebel, dogs will eat her body there in Jezreel. 24 Dogs will also eat the bodies of your relatives who die in town, and vultures will eat the bodies of those who die in the country.
25-29 When Ahab heard this, he tore his clothes in sorrow and wore sackcloth day and night. He was depressed and refused to eat.
Some time later, the Lord said, “Elijah, do you see how sorry Ahab is for what he did? I won't punish his family while he is still alive. I'll wait until his son is king.”
No one was more determined than Ahab to disobey the Lord. And Jezebel encouraged him. Worst of all, he had worshiped idols, just as the Amorites had done before the Lord forced them out of the land and gave it to Israel.
