Pāriešana pār jūru
1 Kungs teica Mozum: 2 “Saki Israēla dēliem, lai viņi atgriežas un apmetas pret Pī-Hīrotu starp Migdolu un jūru iepretim Baal-Cefonai – apmetieties pie jūras iepretī tai! 3 Un faraons teiks par Israēla dēliem: apmaldījušies viņi tai zemē, tuksnesis viņus ieslēdzis! 4 Tad es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies tiem pakaļ. Es uzvarēšu faraonu un viņa karapulku, tad ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs!” – un viņi tā darīja. 5 Kad Ēģiptes ķēniņam pastāstīja, ka tauta aizbēgusi, tad faraona un viņa kalpu prāts pret tautu mainījās, un tie teica: “Ko mēs esam izdarījuši, ka atlaidām Israēlu no verdzības?!” 6 Un viņš jūdza savus ratus un ņēma līdzi arī savus ļaudis. 7 Viņš ņēma seši simti labāko ratu un visus Ēģiptes ratus un braucējus tiem visiem. 8 Kungs nocietināja Ēģiptes ķēniņa faraona sirdi, un viņš dzinās pakaļ Israēla dēliem, bet Israēla dēlus vadīja stipra roka. 9 Ēģiptieši viņus vajāja un panāca apmetnē pie jūras – visi faraona zirgi, rati, viņa jātnieki un karaspēks! – pie Pī-Hīrotas iepretī Baal-Cefonai. 10 Faraons tuvojās, Israēla dēli pacēla savas acis, un redzi – ēģiptieši dzinās tiem pakaļ, un tie ļoti izbijās. Israēla dēli brēca uz Kungu. 11 Viņi teica Mozum: “Vai Ēģiptē nav kapu, ka tu mūs atvedi nomirt tuksnesī?! Redzi, ko tu mums izdarīji, aizvezdams mūs no Ēģiptes! 12 Vai mēs Ēģiptē neteicām: atstāj mūs vergot ēģiptiešiem, jo mēs labāk vergojam ēģiptiešiem nekā mirstam tuksnesī!” 13 Bet Mozus tautai teica: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko viņš jums dos šodien – šodien jūs redzat ēģiptiešus, bet nemūžam vairs tos neredzēsiet! 14 Kungs par jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!”
15 Un Kungs teica Mozum: “Kāpēc tu brēc uz mani? Saki Israēla dēliem, lai viņi dodas uz priekšu! 16 Bet tu pacel savu spieķi un izstiep roku pār jūru, pāršķel to, lai Israēla dēli cauri jūrai iet pa sausu zemi. 17 Un es, redzi, es nocietināšu ēģiptiešu sirdis – viņi dosies tiem pakaļ, un es uzvarēšu faraonu un viņa karaspēku, viņa ratus un viņa jātniekus! 18 Ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs – kad es uzvarēšu faraonu, viņa ratus un viņa jātniekus!” 19 Un Dieva eņģelis, kas bija gājis pa priekšu Israēla dēlu nometnei, nostājās beigās un gāja tiem no aizmugures. Un mākoņu stabs no priekšas nostājās tiem aizmugurē. 20 Tas atradās starp ēģiptiešu nometni un Israēla nometni. Bija mākonis – un tumsa. Tas apgaismoja nakti. Un visu nakti viņi netuvojās viens otram. 21 Tad Mozus izstiepa roku pār jūru, un Kungs dzina jūru ar spēcīgu austrumvēju, kas pūta visu nakti, padarīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. 22 Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi – ūdeņi bija tiem kā mūris no labās un no kreisās puses! 23 Ēģiptieši viņus vajāja, un visi faraona zirgi, viņa rati un jātnieki devās tiem pakaļ jūrā. 24 Ap rīta sardzes laiku Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņa staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni. 25 Viņš iestrēdzināja ratu riteņus, ka bija smagi braukt, un ēģiptieši teica: “Bēgam no Israēla, jo viņu pusē pret ēģiptiešiem cīnās Kungs!”
Ēģiptiešu karaspēks tiek noslīcināts
26 Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku pār jūru, liec, lai ūdeņi nāk atpakaļ pār ēģiptiešiem, viņu ratiem un jātniekiem!” 27 Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un pret rītu jūra atgriezās savā gultnē, un ēģiptieši bēga taisni tai pretī. Tā Kungs izmētāja ēģiptiešus jūrā. 28 Ūdeņi atgriezās un apklāja visus faraona karaspēka ratus un jātniekus, kas bija devušies viņiem pakaļ jūrā, – neviens no tiem neatlika! 29 Bet Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi, un ūdeņi tiem bija kā mūris no labās un no kreisās puses. 30 Tajā dienā Kungs izglāba Israēlu no ēģiptiešu rokas un Israēls skatīja ēģiptiešus beigtus jūras krastā. 31 Israēls nu redzēja, ko Kungs ar varenu roku bija darījis ēģiptiešiem, un tauta bijās Kunga, un viņi ticēja Kungam un viņa kalpam Mozum.
The Israelites Cross the Red Sea
1 At Etham the Lord said to Moses:
2 Tell the people of Israel to turn back and camp across from Pi-Hahiroth near Baal-Zephon, between Migdol and the Red Sea. 3 The king will think you were afraid to cross the desert and that you are wandering around, trying to find another way to leave the country. 4 I will make the king stubborn again, and he will try to catch you. Then I will destroy him and his army. People everywhere will praise me for my victory, and the Egyptians will know that I really am the Lord.
The Israelites obeyed the Lord and camped where he told them.
5 When the king of Egypt heard that the Israelites had finally left, he and his officials changed their minds and said, “Look what we have done! We let them get away, and they will no longer be our slaves.”
6 The king got his war chariot and army ready. 7 He commanded his officers in charge of his 600 best chariots and all his other chariots to start after the Israelites. 8 The Lord made the king so stubborn that he went after them, while the Israelites proudly went on their way. 9 But the king's horses and chariots and soldiers caught up with them while they were camping by the Red Sea near Pi-Hahiroth and Baal-Zephon.
10 When the Israelites saw the king coming with his army, they were frightened and begged the Lord for help. 11 They also complained to Moses, “Wasn't there enough room in Egypt to bury us? Is that why you brought us out here to die in the desert? Why did you bring us out of Egypt anyway? 12 While we were there, didn't we tell you to leave us alone? We'd rather be slaves in Egypt than die in this desert!”
13 But Moses answered, “Don't be afraid! Be brave, and you will see the Lord save you today. These Egyptians will never bother you again. 14 The Lord will fight for you, and you won't have to do a thing.”
15 The Lord said to Moses, “Why do you keep calling out to me for help? Tell the Israelites to move forward. 16 Then hold your walking stick over the sea. The water will open up and make a road where they can walk through on dry ground. 17 I will make the Egyptians so stubborn that they will go after you. Then I will be praised because of what happens to the king and his chariots and cavalry. 18 The Egyptians will know for sure that I am the Lord.”
19 All this time God's angel had gone ahead of Israel's army, but now he moved behind them. A large cloud had also gone ahead of them, 20 but now it moved between the Egyptians and the Israelites. The cloud gave light to the Israelites, but made it dark for the Egyptians, and during the night they could not come any closer.
21 Moses stretched his arm over the sea, and the Lord sent a strong east wind that blew all night until there was dry land where the water had been. The sea opened up, 22 and the Israelites walked through on dry land with a wall of water on each side.
23 The Egyptian chariots and cavalry went after them. 24 But before daylight the Lord looked down at the Egyptian army from the fiery cloud and made them panic. 25 Their chariot wheels got stuck, and it was hard for them to move. So the Egyptians said to one another, “Let's leave these people alone! The Lord is on their side and is fighting against us.”
26 The Lord told Moses, “Stretch your arm toward the sea—the water will cover the Egyptians and their cavalry and chariots.” 27 Moses stretched out his arm, and at daybreak the water rushed toward the Egyptians. They tried to run away, but the Lord drowned them in the sea. 28 The water came and covered the chariots, the cavalry, and the whole Egyptian army that had followed the Israelites into the sea. Not one of them was left alive. 29 But the sea had made a wall of water on each side of the Israelites, so they walked through on dry land.
30 On that day, when the Israelites saw the bodies of the Egyptians washed up on the shore, they knew that the Lord had saved them. 31 Because of the mighty power he had used against the Egyptians, the Israelites worshiped him and trusted him and his servant Moses.
