Jeremijas rakstu rullis tiek lasīts templī
1 Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, ceturtajā gadā Jeremijam no Kunga nāca šis vārds: 2 “Ņem rakstu rulli un raksti tajā visus šos vārdus, ko es tev esmu teicis par Israēlu, Jūdu un visām tautām, – no dienas, kopš es runāju uz tevi Jošijāhu dienās, līdz šai dienai. 3 Varbūt Jūdas nams sadzirdēs, kādu ļaunumu es tiem esmu nodomājis darīt, un viņi vēl atgriezīsies no sava ļaunā ceļa, un es piedošu viņu vainas un grēkus.”
4 Un Jeremija pasauca Bārūhu, Nērijas dēlu, un Bārūhs, pēc Jeremijas sacītā, rakstīja rakstu rullī visus Kunga vārdus, ko viņš uz to runāja. 5 Un Jeremija pavēlēja Bārūham: “Es esmu ieslodzīts un nevaru iet uz Kunga namu, 6 ej tu un lasi tautai priekšā no ruļļa Kunga vārdus, ko es tev sacīju, – Kunga namā gavēņa dienā, – un lasi tos, dzirdot visiem jūdiem, kuri nāk no savām pilsētām! 7 Varbūt tad viņu lūgšana nāks Kunga priekšā un ikviens atgriezīsies no sava ļaunā ceļa, jo lielas ir dusmas un niknums, ko Kungs šai tautai ir lēmis!” 8 Un Bārūhs, Nērijas dēls, darīja visu, ko pravietis Jeremija viņam pavēlēja – lasīja Kunga namā no grāmatas Kunga vārdus.
9 Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, piektā gada devītajā mēnesī tika pasludināts gavēnis Kungam – visai tautai Jeruzālemē un visai tautai, kas uz Jeruzālemi nāca no Jūdas pilsētām. 10 Visai tautai dzirdot, Bārūhs lasīja Kunga namā no rakstu ruļļa Jeremijas vārdus – rakstveža Gmarjāhu, Šāfāna dēla, istabā, augšpagalmā pie jauno Kunga nama vārtu ailas.
Rakstu rullis tiek lasīts ķēniņa pilī
11 Un Miha, Gmarjāhu dēls, Šāfāna dēls, dzirdēja no grāmatas visus Kunga vārdus. 12 Un viņš aizgāja uz ķēniņa namu, uz rakstveža istabu, un redzi – tur sēdēja visi augstmaņi: rakstvedis Elīšāma un Dlājāhu, Šemajas dēls, un Elnātāns, Ahbora dēls, un Gmarjāhu, Šāfāna dēls, un Cedekija, Hananjāhu dēls, un visi citi augstmaņi. 13 Un, kad Bārūhs beidza lasīt tautai priekšā grāmatu, Miha pastāstīja tiem visu, ko bija dzirdējis.
14 Un visi augstmaņi sūtīja pie Bārūha Jehudī, Netanjāhu dēlu, Šelemjas dēlu, Kūša dēlu, sacīdami: “Ņem rokā rakstu rulli, ko tu lasīji tautai priekšā, un nāc!” Un Bārūhs, Nērijas dēls, paņēma rakstu rulli un gāja pie viņiem. 15 Un viņi tam teica: “Piesēdi un lasi no tā, ka mēs dzirdam!” Un Bārūhs lasīja tiem priekšā. 16 Un, kad tie dzirdēja šos vārdus, tie bailēs pievērsās viens otram un teica Bārūham: “Pastāsti visu to ķēniņam!” 17 Un viņi Bārūham jautāja: “Pastāsti jel mums, kā tu pierakstīji visus šos vārdus no viņa sacītā!?” 18 Un Bārūhs tiem teica: “Ar savu muti viņš man teica visus šos vārdus, un es ar tinti tos rakstīju grāmatā.”
19 Un augstmaņi sacīja Bārūham: “Ej un slēpies, tu un Jeremija, un neviens lai nezina, kur jūs esat!”
Jehojākīms sadedzina rakstu rulli
20 Tad augstmaņi aizgāja uz pagalmu pie ķēniņa, bet rulli noglabāja rakstveža Elīšāmas istabā, un viņi pastāstīja ķēniņam visu, ko bija dzirdējuši. 21 Un ķēniņš sūtīja Jehudī paņemt rakstu rulli, un viņš to paņēma no rakstveža Elīšāmas istabas, un Jehudī to lasīja priekšā ķēniņam un visiem augstmaņiem, kuri stāvēja blakus ķēniņam. 22 Bet ķēniņš mita ziemas namā, tas bija devītajā mēnesī, un viņa priekšā kurējās ogļu krāsns. 23 Un, kā Jehudī nolasīja trīs četras slejas, tā rakstvedis tās nogrieza ar nazi un iesvieda ugunī, ogļu krāsnī, līdz uguns bija aprijusi visu rakstu rulli. 24 Un nebijās un neplēsa drānas ne ķēniņš, ne viņa kalpi, kas dzirdēja visus šos vārdus; 25 pat tad, kad Elnātāns, Dlājāhu un Gmarjāhu mudināja ķēniņu nededzināt rakstu rulli, viņš uz tiem neklausījās. 26 Un ķēniņš pavēlēja Jeremijam, ķēniņa dēlam, un Serājāhu, Azriēla dēlam, un Šelemjam, Abdeēla dēlam, sagrābt rakstvedi Bārūhu un pravieti Jeremiju, bet Kungs viņus paslēpa!
Jeremija otrreiz nodiktē Dieva vēstījumu
27 Pēc tam kad sadedzināja rakstu rulli un vārdus, ko Bārūhs bija rakstījis pēc Jeremijas sacītā, Kunga vārds nāca pār Jeremiju: 28 “Ņem atkal citu rulli un raksti uz tā visus tos vārdus, kas bija iepriekš uz ruļļa, ko sadedzināja Jūdas ķēniņš Jehojākīms. 29 Un par Jūdas ķēniņu Jehojākīmu saki: tā saka Kungs: tu sadedzināji šo rulli, sacīdams: kādēļ tu tajā rakstīji – nāktin nāks Bābeles ķēniņš un izpostīs šo zemi, un iznīdēs no tās gan cilvēku, gan zvēru?
30 Tādēļ tā saka Kungs par Jūdas ķēniņu Jehojākīmu: viņam nebūs neviena, kas sēž Dāvida tronī, un viņa līķis tiks izmests dienas tveicē un nakts salā! 31 Un es piemeklēšu viņu un viņa pēcnācējus, un viņa kalpus viņu vainas dēļ, un es nesīšu viņiem un Jeruzālemes iemītniekiem, un Jūdas vīriem to ļaunumu, ko es tiem teicu, bet tie neklausījās!”
32 Un Jeremija paņēma citu rulli un deva to rakstvedim Bārūham, Nērijas dēlam, un viņš rakstīja tajā no Jeremijas sacītā visus tā rakstu ruļļa vārdus, ko Jūdas ķēniņš Jehojākīms bija sadedzinājis ugunī, un vēl pielika tiem klāt daudzus līdzīgus vārdus.
King Jehoiakim Burns Jeremiah's First Scroll
1 During the fourth year that Jehoiakim son of Josiah was king of Judah, the Lord said to me, “Jeremiah, 2 since the time Josiah was king, I have been speaking to you about Israel, Judah, and the other nations. Now, get a scroll and write down everything I have told you, 3 then read it to the people of Judah. Maybe they will stop sinning when they hear what terrible things I plan for them. And if they turn back to me, I will forgive them.”
4 I sent for Baruch son of Neriah and asked him to help me. I repeated everything the Lord had told me, and Baruch wrote it all down on a scroll. 5 Then I said,
Baruch, the officials refuse to let me go into the Lord's temple, 6 so you must go instead. Wait for the next holy day when the people of Judah come to the temple to pray and to go without eating. Then take this scroll to the temple and read it aloud. 7 The Lord is furious, and if the people hear how he is going to punish them, maybe they will ask to be forgiven.
8-10 In the ninth month of the fifth year that Jehoiakim was king, the leaders set a day when everyone who lived in Jerusalem or who was visiting there had to pray and go without eating. So Baruch took the scroll to the upper courtyard of the temple. He went over to the side of the courtyard and stood in a covered area near New Gate, where he read the scroll aloud.
This covered area belonged to Gemariah, one of the king's highest officials. 11 Gemariah's son Micaiah was there and heard Baruch read what the Lord had said. 12 When Baruch finished reading, Micaiah went down to the palace. His father Gemariah was in the officials' room, meeting with the rest of the king's officials, including Elishama, Delaiah, Elnathan, and Zedekiah. 13 Micaiah told them what he had heard Baruch read to the people. 14 Then the officials sent Jehudi and Shelemiah to tell Baruch, “Bring us that scroll.”
When Baruch arrived with the scroll, 15 the officials said, “Please sit down and read it to us,” which he did. 16 After they heard what was written on the scroll, they were worried and said to each other, “The king needs to hear this!” Turning to Baruch, they asked, 17 “Did someone tell you what to write on this scroll?”
18 “Yes, Jeremiah did,” Baruch replied. “I wrote down just what he told me.”
19 The officials said, “You and Jeremiah must go into hiding, and don't tell anyone where you are going.”
20-22 The officials put the scroll in Elishama's room and went to see the king, who was in one of the rooms where he lived and worked during the winter. It was the ninth month of the year, so there was a fire burning in the fireplace, and the king was sitting nearby. After the officials told the king about the scroll, he sent Jehudi to get it. Then Jehudi started reading the scroll to the king and his officials. 23-25 But every time Jehudi finished reading three or four columns, the king would tell him to cut them off with his penknife and throw them in the fire. Elnathan, Delaiah, and Gemariah begged the king not to burn the scroll, but he ignored them, and soon there was nothing left of it.
The king and his servants listened to what was written on the scroll, but they were not the least bit afraid, and they did not tear their clothes in sorrow.
26 The king told his son Jerahmeel to take Seraiah and Shelemiah and to go arrest Baruch and me. But the Lord kept them from finding us.
Jeremiah's Second Scroll
27 I had told Baruch what to write on that first scroll, but King Jehoiakim had burned it. So the Lord told me 28 to get another scroll and write down everything that had been on the first one. 29 Then he told me to say to King Jehoiakim:
Not only did you burn Jeremiah's scroll, you had the nerve to ask why he had written that the king of Babylonia would attack and ruin the land, killing all the people and even the animals. 30 So I, the Lord, promise that you will be killed and your body thrown out on the ground. The sun will beat down on it during the day, and the frost will settle on it at night. And none of your descendants will ever be king of Judah. 31 You, your children, and your servants are evil, and I will punish everyone of you. I warned you and the people of Judah and Jerusalem that I would bring disaster, but none of you have listened. So now you are doomed!
32 After the Lord finished speaking to me, I got another scroll and gave it to Baruch. Then I told him what to write, so this second scroll would contain even more than was on the scroll Jehoiakim had burned.
