Plūdi krītas
1 Un Dievs atcerējās Nou un visus zvērus un lopus, kas bija ar viņu šķirstā, un Dievs lika, lai pār zemi pūš vējš, un ūdeņi nokritās. 2 Aizdarījās dzīļu avoti un debesu logi, un no debesīm mitējās līt. 3 Ūdeņi pamazām atkāpās no zemes un pēc simts piecdesmit dienām kritās. 4 Un septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā šķirsts nogula Arārata kalnos. 5 Un ūdeņi atkāpās un kritās līdz desmitajam mēnesim. Desmitā mēneša pirmajā dienā kļuva redzamas kalnu virsotnes. 6 Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra logu šķirstā, ko bija taisījis. 7 Un viņš sūtīja kraukli, un tas aizlidoja – aizlidoja un atgriezās, jo no zemes nebija nosusējuši ūdeņi. 8 Un viņš sūtīja balodi, lai redzētu, vai uz zemes virsas ūdeņi nav gājuši mazumā. 9 Bet balodis neatrada vietu, kur nosēsties, un atgriezās pie viņa šķirstā, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemes virsu. Viņš pastiepa roku, paņēma to un ielika atpakaļ šķirstā. 10 Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un atkal sūtīja balodi projām no šķirsta. 11 Un balodis atgriezās pie viņa pret vakaru, un redzi – tam knābī tikko plūkta olīvu lapa! Tā Noa uzzināja, ka uz zemes virsas ūdeņi gājuši mazumā. 12 Un viņš gaidīja vēl citas septiņas dienas un sūtīja balodi, bet tas vairs neatgriezās. 13 Un seši simti pirmajā gadā, pirmā mēneša pirmajā dienā nosusa ūdeņi virs zemes, un Noa noņēma šķirsta pārsegu, paskatījās, un redzi – zemes virsa bija sausa! 14 Un otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija sausa.
15 Un Dievs runāja uz Nou, sacīdams: 16 “Izej no šķirsta – tu un tava sieva, un tavi dēli, un tavu dēlu sievas kopā ar tevi! 17 Un izved sev līdzi visus dzīvniekus, kas ir ar tevi, – putnus, lopus un rāpuļus, kas rāpo pa zemi, lai tie mudž uz zemes un augļojas un vairojas uz zemes!” 18 Un iznāca Noa un viņa dēli, un viņa sieva, un viņa dēlu sievas kopā ar viņu. 19 Un no šķirsta iznāca visi zvēri, visi rāpuļi, visi putni, viss, kas rāpo pa zemi, – pēc to dzimtām.
20 Un Noa uzbūvēja altāri Kungam un ņēma no katra šķīsta lopa un no katra šķīsta putna un upurēja uz altāra sadedzināmos upurus. 21 Un Kungs saoda tīkamo smaržu un teica savā sirdī: “Es vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds domas ir ļaunas kopš viņa jaunības, un es vairs neapkaušu katru dzīvu būtni, kā es to darīju!
22 Visas zemes dienas
vairs nemitēsies
sēja un pļauja,
aukstums un karstums,
vasara un ziema,
diena un nakts!”
The Water Goes Down
1 God did not forget about Noah and the animals with him in the boat. So God made a wind blow, and the water started going down. 2 God stopped up the places where the water had been gushing out from under the earth. He also closed up the sky, and the rain stopped. 3 For 150 days the water slowly went down. 4 Then on the seventeenth day of the seventh month of the year, the boat came to rest somewhere in the Ararat mountains. 5 The water kept going down, and the mountain tops could be seen on the first day of the tenth month.
6-7 Forty days later Noah opened a window to send out a raven, but it kept flying around until the water had dried up. 8 Noah wanted to find out if the water had gone down, so he sent out a dove. 9 Deep water was still everywhere, and when the dove could not find a place to land, it flew back to the boat. Then Noah held out his hand and helped it back in.
10 Seven days later Noah sent the dove out again. 11 It returned in the evening, holding in its beak a green leaf from an olive tree. Noah knew the water was finally going down. 12 He waited seven more days before sending the dove out again, and this time it did not return.
13 Noah was now 601 years old. And by the first day of that year, almost all the water had gone away. Noah made an opening in the roof of the boat and saw that the ground was getting dry. 14 By the twenty-seventh day of the second month, the earth was completely dry.
15 God said to Noah, 16 “You, your wife, your sons, and your daughters-in-law may now leave the boat. 17 Let out the birds, animals, and reptiles, so they can mate and live all over the earth.” 18 After Noah and his family had left the boat, 19 the living creatures left in groups of their own kind.
The Lord's Promise for the Earth
20 Noah built an altar where he could offer sacrifices to the Lord. Then he offered on the altar one of each kind of animal and bird that could be used for a sacrifice. 21 The smell of the burning offering pleased the Lord, and he said:
Never again will I punish the earth for the sinful things its people do. All of them have evil thoughts from the time they are young, but I will never destroy everything that breathes, as I did this time.
22 As long as the earth remains,
there will be planting
and harvest,
cold and heat;
winter and summer,
day and night.
