Israēls nav atgriezies pie Kunga
1 Klausieties šos vārdus,
Bāšānas govis, kas Samarijas kalnos,
kas apspiežat nabagos,
kas nomācat trūcīgos,
kas saviem vīriem sakāt:
tik nesiet mums dzert!
2 Kungs Dievs pie sava svētuma zvērējis:
“Redzi, jums nāks dienas,
kad jūs paraus ar kāķiem,
līdz pat pēdējai ar āķiem!
3 Pa spraugām viena aiz otras jūs līdīsiet,
un jūs uz Hermonu aizsūtīs! –
saka Kungs.
4 Ejiet vien uz Bēteli un grēkojiet,
Gilgālā daudziniet grēkus,
ik rītu pienesiet savus upurus
un ik pa trim dienām desmito tiesu!
5 Upurējiet ieraugu par pateicību,
nosakiet labprātīgos upurus un lielieties vien,
jo tas jau jums tīk, Israēla dēli! –
saka Kungs Dievs.
6 Kaut arī es jums liku
tukšā trīt zobus ik pilsētā,
bez maizes visur, kur mītat,
pie manis jūs neatgriezāties! –
saka Kungs.
7 Es jums aizturēju lietu,
kad bija vēl trīs mēneši līdz ražai,
es liku līt tik pār vienu pilsētu, bet pār otru neļāvu līt,
uz vienas lauka malas nolija, bet otra, kur nelija, izkalta,
8 un divu trīs pilsētu ļaudis
devās uz vienu pilsētu ūdeni dzert,
bet netika sāti, taču pie manis jūs neatgriezāties! –
saka Kungs.
9 Es situ jūs ar labības rūsu un dzelti,
krietni to devu jūsu dārziem un vīnadārziem,
bet jūsu vīģes kokus un olīvkokus aprija siseņi,
taču pie manis jūs neatgriezāties! –
saka Kungs.
10 Es uzsūtīju jums mēri kā Ēģiptē,
es slepkavoju ar zobenu jūsu jaunekļus,
un jūsu zirgus aizveda gūstā,
es liku, lai jums nāsīs sitas jūsu nometņu smārds,
bet pie manis jūs neatgriezāties! –
saka Kungs.
11 Es jūs apgriezu otrādi,
kā Dievs Sodomu un Gomoru,
un jūs bijāt kā degulis, kas izrauts no liesmas,
bet pie manis jūs neatgriezāties! –
saka Kungs.
12 Tādēļ tā es tev darīšu, Israēl!
Tādēļ ka tā es tev darīšu,
sataisies satikt Dievu, Israēl!”
13 Jo, redzi,
viņš veido kalnus un rada vēju,
un stāsta cilvēkam, kas tam prātā,
viņš rītausmu pārvērš krēslā,
viņš zemes virsotnes min –
Kungs, Pulku Dievs, ir viņa vārds!
The Women of Samaria
The Lord said:
1 You women of Samaria
are fat cows!
You mistreat and abuse
the poor and needy,
then you say to your husbands,
“Bring us more drinks!”
2 I, the Lord God, have sworn
by my own name
that your time is coming.
Not one of you will be left—
you will be taken away
by sharp hooks.
3 You will be dragged through holes
in your city walls,
and you will be thrown
toward Harmon.
I, the Lord, have spoken!
Israel Refuses To Obey
The Lord said:
4 Come to Bethel and Gilgal.
Sin all you want!
Offer sacrifices the next morning
and bring a tenth of your crops
on the third day.
5 Bring offerings to show me
how thankful you are.
Gladly bring more offerings
than I have demanded.
You really love to do this.
I, the Lord God, have spoken!
How the Lord Warned Israel
6 I, the Lord, took away the food
from every town and village,
but still you rejected me.
7 Three months before harvest,
I kept back the rain.
Sometimes I would let it fall
on one town or field
but not on another,
and pastures dried up.
8 People from two or three towns
would go to a town
that still had water,
but it wasn't enough.
Even then you rejected me.
I, the Lord, have spoken!
9 I dried up your grain fields;
your gardens and vineyards
turned brown.
Locusts ate your fig trees
and olive orchards,
but even then you rejected me.
I, the Lord, have spoken!
10 I did terrible things to you,
just as I did to Egypt—
I killed your young men in war;
I let your horses be stolen,
and I made your camp stink
with dead bodies.
Even then you rejected me.
I, the Lord, have spoken!
11 I destroyed many of you,
just as I did the cities
of Sodom and Gomorrah.
You were a burning stick
I rescued from the fire.
But even then you rejected me.
I, the Lord, have spoken!
12 Now, Israel, I myself
will deal with you.
Get ready to face your God!
13 I created the mountains
and the wind.
I let humans know
what I am thinking.
I bring darkness at dawn
and step over hills.
I am the Lord God All-Powerful!
