Svētā Gara atnākšana
1 Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā . 2 Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. 3 Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. 4 Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. 6 Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. 7 Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? 8 Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? 9 Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, 10 Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – 11 gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” 12 Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” 13 Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”
Pētera sprediķis Vasarsvētku dienā
14 Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – 15 viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, 16 bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu:
17 pēdējās dienās notiks , saka Dievs,
es izliešu savu Garu pār visu miesu,
un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos,
un jūsu jaunekļi skatīs redzējumus,
un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
18 Un arī pār maniem kalpiem un manām kalponēm
es izliešu savu Garu tajās dienās,
un viņi pravietos.
19 Es darīšu brīnumus augšā debesīs
un zīmes apakšā uz zemes –
asinis, uguni un dūmu mākoņus.
20 Saule pārvērtīsies tumsā
un mēness asinīs –
pirms nāks Kunga lielā un spožā diena.
21 Un tad ikviens, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izglābts.
22 Israēliešu vīri, klausieties šos vārdus: Jēzu, Nācarieti, vīru, ko Dievs, kā jūs paši to zināt, apstiprinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darīja caur viņu jūsu vidū, 23 viņu, kas pēc Dieva nodoma un paredzējuma bija nodots jums, jūs viņu ar noziedznieku rokām piesitāt krustā un nonāvējāt. 24 Dievs viņu uzmodināja, no nāves sāpēm raisīdams, jo nāve viņu nespēja paturēt. 25 Dāvids par viņu saka:
es vienmēr esmu turējis Kungu savā priekšā,
tā ka viņš ir pie manas labās rokas, lai es neļodzītos.
26 Tādēļ mana sirds līksmojas un mana mēle gavilē,
un arī mana miesa dusēs cerībā,
27 jo tu nepametīsi manu dvēseli šeolā
nedz liksi savam Svētajam pieredzēt iznīcību.
28 Tu esi man darījis zināmus dzīvības ceļus,
un tava klātbūtne piepildīs mani ar līksmību. –
29 Mani brāļi, es drīkstu jums sacīt droši par cilts tēvu Dāvidu – viņš ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz pat šai dienai. 30 Pravietis būdams, viņš zināja, ka Dievs bija zvērējis kādu viņa pēcnācēju sēdināt viņa tronī. 31 Paredzēdams to, viņš runāja par Kristus augšāmcelšanos, jo Kristus netika atstāts šeolā , nedz viņa miesa pieredzēja iznīcību. 32 Redzi, šo Jēzu Dievs ir augšāmcēlis, tam mēs visi esam liecinieki. 33 Ar Dieva labo roku paaugstināts un saņēmis no Tēva apsolījumu par Svēto Garu, viņš to izlēja, kā jūs redzat un dzirdat. 34 Dāvids gan neuzkāpa debesīs, tomēr viņš saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies man pie labās rokas, 35 līdz es lieku tavus ienaidniekus par kājsolu zem tavām kājām. – 36 Lai viss Israēla nams tad nu nešaubīgi zina, ka Dievs lika viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, kuru jūs piesitāt krustā.” 37 Šie vārdi sāpīgi iedzēla viņu sirdīs, un tie jautāja Pēterim un pārējiem apustuļiem: “Ko lai mēs darām, brāļi?” 38 Tad Pēteris tiem sacīja: “Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. 39 Jo šis ir apsolījums jums, jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko pieaicinās Kungs, mūsu Dievs.” 40 Viņš liecināja vēl ar daudz citiem vārdiem un tos mudināja: “Glābieties no šīs samaitātās paaudzes.” 41 Tie, kas viņa vārdus pieņēma, tika kristīti, un tajā dienā viņiem piepulcējās ap trīs tūkstoši dvēseļu. 42 Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām.
Pirmo kristiešu dzīve
43 Ikviena dvēsele pildījās ar bijību: gan daudz brīnumu, gan zīmju notika caur apustuļiem. 44 Visi ticīgie turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. 45 Viņi pārdeva savu mantu un īpašumus un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. 46 Dienu no dienas tie vienprātībā pulcējās templī; bet mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā, 47 slavēdami Dievu un baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos.
The Coming of the Holy Spirit
1 On the day of Pentecost all the Lord's followers were together in one place. 2 Suddenly there was a noise from heaven like the sound of a mighty wind! It filled the house where they were meeting. 3 Then they saw what looked like fiery tongues moving in all directions, and a tongue came and settled on each person there. 4 The Holy Spirit took control of everyone, and they began speaking whatever languages the Spirit let them speak.
5 Many religious Jews from every country in the world were living in Jerusalem. 6 And when they heard this noise, a crowd gathered. But they were surprised, because they were hearing everything in their own languages. 7 They were excited and amazed, and said:
Don't all these who are speaking come from Galilee? 8 Then why do we hear them speaking our very own languages? 9 Some of us are from Parthia, Media, and Elam. Others are from Mesopotamia, Judea, Cappadocia, Pontus, Asia, 10 Phrygia, Pamphylia, Egypt, parts of Libya near Cyrene, Rome, 11 Crete, and Arabia. Some of us were born Jews, and others of us have chosen to be Jews. Yet we all hear them using our own languages to tell the wonderful things God has done.
12 Everyone was excited and confused. Some of them even kept asking each other, “What does all this mean?”
13 Others made fun of the Lord's followers and said, “They are drunk.”
Peter Speaks to the Crowd
14 Peter stood with the eleven apostles and spoke in a loud and clear voice to the crowd:
Friends and everyone else living in Jerusalem, listen carefully to what I have to say! 15 You are wrong to think that these people are drunk. After all, it is only nine o'clock in the morning. 16 But this is what God told the prophet Joel to say,
17 “When the last days come,
I will give my Spirit
to everyone.
Your sons and daughters
will prophesy.
Your young men
will see visions,
and your old men
will have dreams.
18 In those days I will give
my Spirit to my servants,
both men and women,
and they will prophesy.
19 “I will work miracles
in the sky above
and wonders
on the earth below.
There will be blood and fire
and clouds of smoke.
20 The sun will turn dark,
and the moon
will be as red as blood
before the great
and wonderful day
of the Lord appears.
21 Then the Lord
will save everyone
who asks for his help.”
22 Now, listen to what I have to say about Jesus from Nazareth. God proved he sent Jesus to you by having him work miracles, wonders, and signs. All of you know this. 23 God had already planned and decided that Jesus would be handed over to you. So you took him and had evil men put him to death on a cross. 24 But God set him free from death and raised him to life. Death could not hold him in its power. 25 What David said are really the words of Jesus,
“I always see the Lord
near me,
and I will not be afraid
with him at my right side.
26 Because of this,
my heart will be glad,
my words will be joyful,
and I will live in hope.
27 The Lord won't leave me
in the grave.
I am his holy one,
and he won't let
my body decay.
28 He has shown me
the path to life,
and he makes me glad
by being near me.”
29 My friends, it is right for me to speak to you about our ancestor David. He died and was buried, and his tomb is still here. 30 But David was a prophet, and he knew that God had made a promise he would not break. He had told David someone from his own family would someday be king.
31 David knew this would happen, and so he told us Christ would be raised to life. He said God would not leave him in the grave or let his body decay. 32 All of us can tell you that God has raised Jesus to life!
33 Jesus was taken up to sit at the right side of God, and he was given the Holy Spirit, just as the Father had promised. Jesus is also the one who has given the Spirit to us, and this is what you are now seeing and hearing.
34 David didn't go up to heaven. So he wasn't talking about himself when he said, “The Lord told my Lord to sit at his right side, 35 until he made my Lord's enemies into a footstool for him.” 36 Everyone in Israel should then know for certain that God has made Jesus both Lord and Christ, even though you put him to death on a cross.
37 When the people heard this, they were very upset. They asked Peter and the other apostles, “Friends, what should we do?”
38 Peter said to them, “Turn to God and be baptized, every one of you, in the name of Jesus Christ for the forgiveness of your sins, and you will receive the gift of the Holy Spirit. 39 This promise is for you and your children. It is for everyone our Lord God will choose, no matter where they live.”
40 Peter told them many other things as well. Then he said, “I beg you to save yourselves from what will happen to all these evil people.” 41 On that day about 3,000 believed his message and were baptized. 42 They spent their time learning from the apostles, and they were like family to each other. They also broke bread and prayed together.
Life among the Lord's Followers
43 Everyone was amazed by the many miracles and wonders that the apostles worked. 44 All the Lord's followers often met together, and they shared everything they had. 45 They would sell their property and possessions and give the money to whoever was in need. 46 Day after day they met together in the temple. They broke bread together in different homes and shared their food happily and freely, 47 while praising God. Everyone liked them, and each day the Lord added to their group others who were being saved.
