Jeruzālemes krišana un trimda
(2L 36:15–21Jer 52:4–30)1 Viņa valdīšanas devītajā gada desmitajā mēnesī, mēneša desmitajā dienā pret Jeruzālemi nāca Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars ar visu savu karaspēku, aplenca to un cēla tai visapkārt valni. 2 Pilsēta bija aplenkta līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam valdīšanas gadam. 3 Ceturtā mēneša devītajā dienā pilsētā bija liels bads, vienkāršajiem ļaudīm nebija maizes. 4 Pilsētas mūri bija izlauzti. Naktī visi karavīri bēga pa vārtu ceļu starp abiem mūriem pie ķēniņa dārza, jo visapkārt pilsētai bija kaldieši, – tie bēga pa klajumu ceļu. 5 Kaldiešu karaspēks dzinās pakaļ ķēniņam un panāca viņu Jērikas klajumos, kad viss viņa karaspēks no viņa bija aizklīdis. 6 Tie sagrāba ķēniņu un aizveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu. Tie viņam sprieda tiesu. 7 Cedekijas dēlus nokāva viņa acu priekšā un tad izdūra Cedekijam acis. Viņu sasēja ar divām vara važām un aizveda uz Bābeli. 8 Piektā mēneša septītajā dienā, Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara deviņpadsmitajā valdīšanas gadā, uz Jeruzālemi devās Bābeles ķēniņa kalps, sardzes virsnieks Nebūzaradāns. 9 Viņš nodedzināja Kunga namu un ķēniņa namu, un visus Jeruzālemes namus – viņš nodedzināja ar uguni katru lielāku namu. 10 Viss kaldiešu karaspēks, kas bija kopā ar sardzes virsnieku, nopostīja mūrus visapkārt Jeruzālemei. 11 Atlikušo tautu, kas bija palikusi pilsētā, un bēgļus, kas bija aizbēguši pie Bābeles ķēniņa, un atlikušos strādniekus sardzes virsnieks Nebūzaradāns aizveda trimdā. 12 Sardzes virsnieks atstāja par vīna dārzniekiem un zemniekiem vistrūcīgākos ļaudis.
13 Kaldieši salauza gabalos Kunga nama vara stabus un pamatnes, un vara jūru, kas bija Kunga namā. Varu tie aizveda uz Bābeli. 14 Tie paņēma katlus, liekšķeres, dzirkles, kausus un visus vara traukus, kurus lietoja templī. 15 Sardzes virsnieks ņēma ogļu pannas un laistāmos traukus, kas bija no tīra zelta un sudraba, 16 abus stabus, vara jūru un pamatnes, ko Sālamans bija darinājis Kunga namam. Visus vara traukus ne nosvērt nevarēja! 17 Viena staba augstums bija astoņpadsmit olektis, un uz tā atradās vara kapitelis, kapiteļa augstums bija trīs olektis, visapkārt kapitelim bija tīklojums un granātāboli – viss no vara! Otrs stabs bija tāds pats kā šis, ar tīklojumu.
18 Sardzes virsnieks ņēma augsto priesteri Serāju un otru priesteri Cefanju, un trīs durvju sargus. 19 No pilsētas viņš ņēma vienu einuhu, kurš bija karavīru uzraugs, piecus vīrus, ķēniņa padomniekus, kas bija pilsētā, un karaspēka virspavēlnieka rakstvedi, kurš pulcēja vienkāršos ļaudis karam, un sešdesmit vīrus no vienkāršajiem ļaudīm, kas bija pilsētā. 20 Sardzes virsnieks Nebūzaradāns ņēma viņus un aizveda uz Riblu pie Bābeles ķēniņa. 21 Bābeles ķēniņš tos nokāva, viņš nonāvēja tos pie Riblas Hamāta zemē. Visus jūdus aizveda trimdā – projām no viņu zemes.
Gedaljāhu – Jūdas pārvaldnieks
(Jer 40:5–41:18)22 Valdīt pār atlikušo tautu Jūdas zemē, ko tur bija atstājis Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars, viņš iecēla Gedaljāhu, Ahīkāma dēlu, Šāfāna dēla dēlu. 23 Kad visi karaspēka virsnieki un viņu vīri uzzināja, ka Bābeles ķēniņš iecēlis par uzraugu Gedaljāhu, uz Micpu pie Gedaljāhu gāja Ismaēls, Netanjas dēls, Jehohānāns, Kārēha dēls, Serāja, netofātieša Tanhumeta dēls, un Jaazanja, maahietis, – viņi un viņu vīri. 24 Gedaljāhu zvērēja viņiem un viņu vīriem: “Nebaidieties no kaldiešu kalpiem, dzīvojiet savā zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam, tad jums klāsies labi!”
25 Bet septītajā mēnesī nāca Ismaēls, Netanjas dēls, Elīšāmas dēla dēls, no ķēniņa dzimtas, un desmit vīri kopā ar viņu – tie kāva Gedaljāhu, un viņš nomira, tāpat arī jūdus un kaldiešus, kas bija kopā ar viņu Micpā. 26 Tad cēlās visa tauta, no maza līdz lielam, un arī karaspēka virsnieki, un visi devās uz Ēģipti, jo viņi baidījās no kaldiešiem.
Jehojāhīna atbrīvošana no cietuma
(Jer 52:31–34)27 Trīsdesmit septītajā Jūdas ķēniņa Jehojāhīna gūsta gadā, divpadsmitajā mēnesī, divdesmit septītajā mēneša dienā Bābeles ķēniņš Evīl-Mrodahs savā pirmajā valdīšanas gadā atbrīvoja Jūdas ķēniņu Jehojāhīnu no cietuma. 28 Viņš ar to runāja laipni un deva tam troni pār visu to ķēniņu troņiem, kas bija pie viņa Bābelē. 29 Viņš lika tam novilkt cietuma drānas, un viņš vienmēr ēda pie ķēniņa visas savas dzīves dienas. 30 Ķēniņš viņam vienmēr deva ēdienu – visas viņa dzīves dienas
Jerusalem Is Captured and Destroyed
(2 Chronicles 36.17-21Jeremiah 52.3-30)1 In Zedekiah's ninth year as king, on the tenth day of the tenth month, King Nebuchadnezzar of Babylonia led his entire army to attack Jerusalem. The troops set up camp outside the city and built ramps up to the city walls.
2-3 After a year and a half, all the food in Jerusalem was gone. Then on the ninth day of the fourth month, 4 the Babylonian troops broke through the city wall. That same night, Zedekiah and his soldiers tried to escape through the gate near the royal garden, even though they knew the enemy had the city surrounded. They headed toward the desert, 5 but the Babylonian troops caught up with them near Jericho. They arrested Zedekiah, but his soldiers scattered in every direction.
6 Zedekiah was taken to Riblah, where Nebuchadnezzar put him on trial and found him guilty. 7 Zedekiah's sons were killed right in front of him. His eyes were then poked out, and he was put in chains and dragged off to Babylon.
8 About a month later, in Nebuchadnezzar's nineteenth year as king, Nebuzaradan, who was his official in charge of the guards, arrived in Jerusalem. 9 Nebuzaradan burned down the Lord's temple, the king's palace, and every important building in the city, as well as all the houses. 10 Then he ordered the Babylonian soldiers to break down the walls around Jerusalem. 11 He led away as prisoners the people left in the city, including those who had become loyal to Nebuchadnezzar. 12 Only some of the poorest people were left behind to work the vineyards and the fields.
13 The Babylonian soldiers took the two bronze columns that stood in front of the temple, the ten movable bronze stands, and the large bronze bowl called the Sea. They broke them into pieces so they could take the bronze to Babylonia. 14 They carried off the bronze things used for worship at the temple, including the pans for hot ashes, and the shovels, snuffers, and also the dishes for incense, 15 as well as the fire pans and the sprinkling bowls. Nebuzaradan ordered his soldiers to take everything made of gold or silver.
16 The pile of bronze from the columns, the stands, and the large bowl that Solomon had made for the temple was too large to be weighed. 17 Each column had been eight meters tall with a bronze cap over one meter high. These caps were decorated with bronze designs—some of them like chains and others like pomegranates.
18 Next, Nebuzaradan arrested Seraiah the chief priest, Zephaniah his assistant, and three temple officials. 19 Then he arrested one of the army commanders, the king's five personal advisors, and the officer in charge of gathering the troops for battle. He also found 60 more soldiers who were still in Jerusalem. 20 Nebuzaradan led them all to Riblah 21 near Hamath, where Nebuchadnezzar had them killed.
Most of the people of Judah had been carried away as captives from their own country.
Gedaliah Is Made Ruler of the People Left in Judah
(Jeremiah 40.7-9Jeremiah 41.1-3)22 King Nebuchadnezzar appointed Gedaliah son of Ahikam to rule the few people still living in Judah. 23 When the army officers and troops heard that Gedaliah was their ruler, the officers met with him at Mizpah. These men were Ishmael son of Nethaniah, Johanan son of Kareah, Seraiah son of Tanhumeth from Netophah, and Jaazaniah from Maacah.
24 Gedaliah said to them, “Everything will be fine, I promise. We don't need to be afraid of the Babylonian rulers, if we live here peacefully and do what Nebuchadnezzar says.”
25 Ishmael was from the royal family. And about two months after Gedaliah began his rule, Ishmael and ten other men went to Mizpah. They killed Gedaliah and his officials, including those from Judah and those from Babylonia. 26 After that, the army officers and all the people in Mizpah, whether important or not, were afraid of what the Babylonians might do. So they left Judah and went to Egypt.
Jehoiachin Is Set Free
(Jeremiah 52.31-34)27 Jehoiachin was a prisoner in Babylon for 37 years. Then Evil-Merodach became king of Babylonia, and in the first year of his rule, on the twenty-seventh day of the twelfth month, he let Jehoiachin out of prison. 28 Evil-Merodach was kind to Jehoiachin and honored him more than any of the other kings held prisoner there. 29 Jehoiachin was even allowed to wear regular clothes, and he ate at the king's table every day. 30 As long as Jehoiachin lived, he was paid a daily allowance to buy whatever he needed.
