Miha pravieto sakāvi
(1Ķēn 22:1–28)1 Kad Jehošāfātam bija krietni daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahābu. 2 Gada beigās viņš devās pie Ahāba uz Samariju. Ahābs viņam un viņa ļaudīm kāva daudz avju un vēršu un vilināja karot pret Rāmot-Gileādu. 3 Israēla ķēniņš Ahābs sacīja Jūdas ķēniņam Jehošāfātam: “Vai tu nāksi kopā ar mani uz Rāmot-Gileādu?” Viņš tam atbildēja: “Es darīšu kā tu, kā tava, tā mana tauta – es karošu kopā ar tevi!” 4 Jehošāfāts sacīja Israēla ķēniņam: “Taujāsim jau šodien, ko saka Kungs!” 5 Israēla ķēniņš sapulcināja četri simti praviešus un sacīja tiem: “Vai man iet cīnīties Rāmot-Gileādā vai rimties?” Un tie sacīja: “Ej, Dievs tos nodos ķēniņam!” 6 Jehošāfāts sacīja: “Vai šeit nav vēl kāda pravieša, kas varētu iztaujāt Kungu?” 7 Israēla ķēniņš teica Jehošāfātam: “Ir vēl viens, kas varētu iztaujāt Kungu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nepravieto labu, vienmēr tik ļaunu – tas ir Miha, Jimlas dēls!” Jehošāfāts teica: “Lai ķēniņš tā nerunā!” 8 Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu einuhu un sacīja: “Steidzies pēc Mihas, Jimlas dēla!” 9 Apvilkuši ķēniņa drānas, Israēla ķēniņš un Jehošāfāts, Jūdas ķēniņš, sēdēja katrs savā tronī – tie sēdēja Samarijas vārtu laukumā, un visi pravieši tiem pravietoja. 10 Kanaāna dēls Cedekija bija darinājis sev dzelzs ragus un sacīja: “Tā saka Kungs: ar šiem tu badīsi aramiešus, līdz tie būs pagalam!” 11 Un visi pravieši pravietoja: “Ej uz Rāmot-Gileādu, tev veiksies, un Kungs tos nodos ķēniņam!”
12 Sūtnis, kurš nāca saukt Mihu, viņam sacīja: “Redzi, pravieši vienā mutē runā ķēniņam labu, runā taču arī tu tāpat, saki labu!” 13 Bet Miha atbildēja: “Dzīvs Kungs! Ko mans Dievs teiks, to es runāšu!” 14 Kad viņš ienāca pie ķēniņa, ķēniņš viņam jautāja: “Miha, vai man iet cīnīties pret Rāmot-Gileādu vai rimties?” Viņš atbildēja: “Ej, tev veiksies, un Kungs to nodos ķēniņam.” 15 Tad ķēniņš sacīja viņam: “Cik reižu man jāliek tev zvērēt, ka tu neteiksi neko kā vien patiesību Kunga vārdā?” 16 Un viņš sacīja: “Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis bez gana. Kungs sacīja: šiem nav vadoņa, lai viņi atgriežas katrs savā namā ar mieru!” 17 Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Vai es tev neteicu, ka viņš nepravieto man labu, tik ļaunu vien?!”
18 Miha sacīja: “Tad jel klausies Kunga vārdu! Es redzēju Kungu sēžam tronī, un viss debesu karapulks stāvēja pie viņa labās un kreisās rokas. 19 Un Kungs sacīja: kurš piekrāps Israēla ķēniņu Ahābu, ka viņš dodas karot pret Rāmot-Gileādu un tur krīt? Viens runāja šā, otrs tā. 20 Tad viens gars nāca, nostājās Kunga priekšā un sacīja: es viņu piekrāpšu! Un Kungs tam vaicāja: kā? 21 Tas atbildēja: es iešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutēs! Un viņš sacīja: piekrāp viņu, tu to spēsi, ej un dari! 22 Un, redzi, Kungs ir licis melu garu visu tavu praviešu mutēs, jo Kungs tev ir nospriedis ļaunu!”
23 Tad pienāca Cedekija, Kanaāna dēls, sita Miham pa žokli un sacīja: “Ak tad Kunga Gars ir aizgājis prom no manis, lai runātu ar tevi!?” 24 Miha sacīja: “Redzi, to tu redzēsi tajā dienā, kad bēgsi no vienas iekštelpas otrā, lai paslēptos!” 25 Israēla ķēniņš sacīja: “Ņemiet Mihu, vediet pie pilsētas pārvaldnieka Āmona un ķēniņa dēla Joāša 26 un sakiet: tā saka ķēniņš: lieciet viņu cietumā un dodiet viņam bada maizi un slāpju ūdeni, līdz es pārnāku ar mieru!” 27 Miha sacīja: “Ja tu tiešām atgriezīsies ar mieru, tad Kungs nebūs runājis caur mani.” Un viņš sacīja: “Dzirdiet, visas tautas!”
Ahāba nāve
(1Ķēn 22:29–40)28 Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jehošāfāts devās karot uz Rāmot-Gileādu. 29 Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Es iešu kaujā pārģērbies, bet tu apģērb savas drānas.” Israēla ķēniņš pārģērbās, un viņi devās kaujā. 30 Bet Arāmas ķēniņš pavēlēja saviem kararatu virsniekiem: “Necīnieties ne ar mazu, ne lielu – vienīgi ar Israēla ķēniņu!” 31 Kad kararatu virsnieki ieraudzīja Jehošāfātu, tie nosprieda: “Tas ir Israēla ķēniņš!” – tie viņu cīņā ielenca, bet Jehošāfāts kliedza. Un Kungs viņam palīdzēja – Dievs aizvedināja tos no viņa. 32 Kararatu virsnieki noprata, ka viņš nav Israēla ķēniņš, un atstājās no viņa. 33 Kāds vīrs uzvilka loku, netēmēdams izšāva un trāpīja Israēla ķēniņam starp bruņu savienojumiem un krūšu bruņām. Tad viņš sacīja savam kararatu braucējam: “Griez apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots.” 34 Kauja todien kļuva aizvien sīvāka, un Israēla ķēniņš stāvēja ratos kaujā pret aramiešiem līdz pat vakaram. Kad rietēja saule, viņš nomira.
Micaiah Warns King Ahab of Israel
(1 Kings 22.1-28)1 Jehoshaphat was now very rich and famous. He signed a treaty with King Ahab of Israel by arranging the marriage of his son and Ahab's daughter.
2 One day, Jehoshaphat went to visit Ahab in his capital city of Samaria. Ahab slaughtered sheep and cattle and prepared a big feast to honor Jehoshaphat and the officials with him. Ahab talked about attacking the city of Ramoth in Gilead, 3 and finally asked, “Jehoshaphat, would you go with me to attack Ramoth?”
“Yes,” Jehoshaphat answered. “My army is at your command. 4 But first let's ask the Lord what to do.”
5 Ahab sent for 400 prophets and asked, “Should I attack the city of Ramoth?”
“Yes!” the prophets answered. “God will help you capture the city.”
6 But Jehoshaphat said, “Just to make sure, is there another of the Lord's prophets we can ask?”
7 “We could ask Micaiah son of Imlah,” Ahab said. “But I hate Micaiah. He always has bad news for me.”
“Don't say that!” Jehoshaphat replied. 8 Then Ahab sent someone to bring Micaiah as soon as possible.
9 All this time, Ahab and Jehoshaphat were dressed in their royal robes and were seated on their thrones at the threshing place near the gate of Samaria, listening to the prophets tell them what the Lord had said.
10 Zedekiah son of Chenaanah was one of the prophets. He had made some horns out of iron and shouted, “Ahab, the Lord says you will attack the Syrians like a bull with iron horns and wipe them out!”
11 All the prophets agreed that Ahab should attack the Syrians at Ramoth and promised that the Lord would help him defeat them.
12 Meanwhile, the messenger who went to get Micaiah whispered, “Micaiah, all the prophets have good news for Ahab. Now go and say the same thing.”
13 “I'll say whatever the living Lord my God tells me to say,” Micaiah replied.
14 Then Micaiah went up to Ahab, who asked, “Micaiah, should we attack Ramoth?”
“Yes!” Micaiah answered. “The Lord will help you capture the city.”
15 Ahab shouted, “Micaiah, I've told you over and over to tell me the truth! What does the Lord really say?”
16 Micaiah answered, “In a vision I saw Israelite soldiers wandering around, lost in the hills like sheep without a shepherd. The Lord said, ‘These troops have no leader. They should go home and not fight.’ ”
17 Ahab turned to Jehoshaphat and said, “I told you he would bring me bad news!”
18 Micaiah replied:
I then saw the Lord seated on his throne with every creature in heaven gathered around him. 19 The Lord asked, “Who can trick Ahab and make him go to Ramoth where he will be killed?”
They talked about it for a while, 20 then finally a spirit came forward and said to the Lord, “I can trick Ahab.”
“How?” the Lord asked.
21 “I'll make Ahab's prophets lie to him.”
“Good!” the Lord replied. “Now go and do it. You will be successful.”
22 Ahab, this is exactly what has happened. The Lord made all your prophets lie to you, and he knows you will soon be destroyed.
23 Zedekiah walked over and slapped Micaiah on the face. Then he asked, “Do you really think the Lord would speak to you and not to me?”
24 Micaiah answered, “You'll find out on the day you have to hide in the back room of some house.”
25 Ahab shouted, “Arrest Micaiah! Take him to Prince Joash and Governor Amon of Samaria. 26 Tell them to put him in prison and to give him nothing but bread and water until I come back safely.”
27 Micaiah said, “If you do come back, I was wrong about what the Lord wanted me to say.” Then he told the crowd, “Don't forget what I said!”
Ahab Dies at Ramoth
(1 Kings 22.29-35)28 Ahab and Jehoshaphat led their armies to Ramoth in Gilead. 29 Before they went into battle, Ahab said, “Jehoshaphat, I'll disguise myself, but you wear your royal robe.” Ahab disguised himself and went into battle.
30 The king of Syria had ordered his chariot commanders to attack only Ahab. 31 So when they saw Jehoshaphat in his robe, they thought he was Ahab and started to attack him. But Jehoshaphat prayed, and the Lord made the Syrian soldiers stop. 32 And when they realized he wasn't Ahab, they left him alone.
33 However, during the fighting a soldier shot an arrow without even aiming, and it hit Ahab between two pieces of his armor. He shouted to his chariot driver, “I've been hit! Get me out of here!”
34 The fighting lasted all day, with Ahab propped up in his chariot so he could see the Syrian troops. He stayed there until evening, and by sundown he was dead.
