Dāvida norādījumi Sālamanam
1 Kad tuvojās Dāvida nāves diena, viņš pavēlēja savam dēlam Sālamanam: 2 “Es aizeju pa ceļu, ko iet visa šī zeme, bet tu turies stiprs kā vīrs – 3 ievēro visu, ko vēlējis Kungs, tavs Dievs, – staigā viņa ceļus, turi viņa likumus, baušļus, tiesas un viņa liecības, kā rakstīts Mozus bauslībā, lai tev sekmējas it visā, ko tu dari, un visur, kurp tu ej. 4 Lai Kungs piepilda savus vārdus, ko viņš man teicis: ja tavi dēli turpinās staigāt savus ceļus manā priekšā patiesībā no visas sirds un dvēseles, tad – viņš sacīja – tev netrūks, kas sēdēs Israēla tronī.
5 Un tu arī zini, ko man ir darījis Joābs, Cerūjas dēls, ko viņš izdarīja ar diviem Israēla karaspēka virspavēlniekiem, Abnēru, Nēra dēlu, un Amāsu, Jetera dēlu, – viņš tos nogalināja, izliedams kara asinis miera laikā, un kara asinis ir pie jostas, kas ir ap viņa gurniem, un pie sandalēm, kas viņam kājās. 6 Bet tu dari pēc savas gudrības un neļauj viņa sirmajai galvai ar mieru noiet šeolā.
7 Un gileādieša Barzilaja dēliem izrādi laipnību, lai viņi ēd pie tava galda, jo viņi bija ar mani, kad es bēgu no tava brāļa Abšāloma.
8 Un, redzi, pie tevis ir benjāminietis Šimī, Gēras dēls, no Bahūrīmas. Viņš mani nolādēja ar stipru lāstu tajā dienā, kad es devos uz Mahanaimu. Pēc tam viņš nāca lejā pie Jardānas man pretī. Un es zvērēju viņam pie Kunga, sacīdams: es tevi nenonāvēšu ar zobenu! 9 Bet tagad – neatstāj viņu nesodītu, jo tu esi gudrs vīrs un zini, ko ar viņu darīt. Liec viņa sirmajai galvai noiet šeolā ar asinīm.”
Dāvida nāve
(1L 3:41L 29:26–28)10 Un Dāvids apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apbedīja Dāvida pilsētā. 11 Dāvids kā ķēniņš bija valdījis pār Israēlu četrdesmit gadus. Septiņus gadus viņš bija ķēniņš Hebronā, bet trīsdesmit trīs gadus viņš bija ķēniņš Jeruzālemē. 12 Sālamans sēdās sava tēva Dāvida tronī, un viņa valsts kļuva ļoti stipra.
Sālamans nostiprina savu valdīšanu
13 Tad Adonījāhu, Hagītas dēls, nāca pie Sālamana mātes Batšebas, un viņa jautāja: “Vai tu nāc ar mieru?” Viņš atbildēja: “Ar mieru.” 14 Tad viņš sacīja: “Man ar tevi jārunā.” Viņa teica: “Runā.” 15 Viņš sacīja: “Tu zini, ka man jau piederēja ķēniņvalsts un viss Israēls skatījās uz mani kā ķēniņu, bet ķēniņa vara tika manam brālim, jo tā viņam bija no Kunga. 16 Un tagad man tev ir viens lūgums – neaizraidi mani!” Un viņa sacīja: “Runā.” 17 Adonījāhu teica: “Lūdz ķēniņu Sālamanu, jo tevi viņš neatraidīs, lai dod man par sievu šūnēmieti Abīšagu.” 18 Un Batšeba sacīja: “Labi, es runāšu par tevi ar ķēniņu.”
19 Tad Batšeba gāja pie ķēniņa Sālamana, lai runātu ar viņu par Adonījāhu. Un ķēniņš piecēlās, viņai ienākot, paklanījās, apsēdās tronī un lika ķēniņa mātei apsēsties viņam līdzās, un viņa apsēdās Sālamanam pie labās rokas. 20 Viņa sacīja: “Man ir kāds mazs lūgums, es lūdzu tevi, neatraidi mani.” Ķēniņš sacīja viņai: “Lūdz, mana māte, jo es tevi neatraidīšu.” 21 Viņa sacīja: “Lai šūnēmieti Abīšagu dod par sievu tavam brālim Adonījāhu.” 22 Tad ķēniņš Sālamans atbildēja savai mātei: “Kāpēc tu lūdz Adonījāhu tikai šūnēmieti Abīšagu, tad jau lūdz viņam arī ķēniņvalsti, jo viņš, mans brālis, ir vecāks par mani un viņu atbalsta priesteris Ebjātārs un Joābs, Cerūjas dēls.”
23 Un ķēniņš Sālamans zvērēja pie Kunga, sacīdams: “Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja Adonījāhu nav runājis šos vārdus pret savu dzīvību. 24 Tiešām, dzīvs Kungs, kurš mani ir stiprinājis un nosēdinājis mana tēva Dāvida tronī, kurš uzcēlis manu namu, kā bija solījis! Adonījāhu mirs jau šodien!” 25 Un ķēniņš Sālamans sūtīja Benājāhu, Jehojādas dēlu, kurš kāva viņu, ka tas mira.
26 Un priesterim Ebjātāram ķēniņš sacīja: “Ej uz Anātotu, kur tev ir tīrums, jo tu esi nolemts nāvei, bet šodien es tevi nelikšu nonāvēt, jo tu nesi Kunga Dieva šķirstu mana tēva Dāvida priekšā un esi cietis visu, ko izcieta mans tēvs.” 27 Tā Sālamans padzina Ebjātāru no Kunga priesteru amata, lai piepildītos Kunga vārdi, kurus viņš bija sacījis par Ēlī namu Šīlo.
28 Kad šī vēsts sasniedza Joābu, kurš bija atbalstījis Adonījāhu, bet neatbalstīja Abšālomu, Joābs bēga uz Kunga telti un stipri satvēra altāra ragus. 29 Ķēniņam Sālamanam pavēstīja: “Joābs ir aizbēdzis uz Kunga telti, un, redzi, viņš ir pie altāra!” Tad Sālamans sūtīja Benājāhu, Jehojādas dēlu, sacīdams: “Ej nokauj viņu!” 30 Un Benājāhu iegāja Kunga teltī un sacīja Joābam: “Tā saka ķēniņš: nāc ārā!” Bet viņš sacīja: “Nē, es miršu šeit!” Tad Benājāhu atbildēja ķēniņam: “Tā man atbildēja Joābs.” 31 Tad ķēniņš sacīja: “Dari, kā viņš teica, nokauj viņu un apbedī, un tu noņemsi no manis un mana tēva nama tās asinis, kuras Joābs ir velti izlējis. 32 Lai Kungs liek atgriezties asinīm pār viņa galvu, jo viņš nokāva divus vīrus, taisnīgākus un labākus par viņu, un nogalēja tos ar zobenu, bet mans tēvs Dāvids to nezināja – Abnēru, Nēra dēlu, Israēla karaspēka virspavēlnieku, un Amāsu, Jetera dēlu, Jūdas karaspēka virspavēlnieku. 33 Un viņu asinis lai atgriežas pār Joāba un viņa pēcnācēju galvām uz mūžiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem un viņa namam un tronim lai ir miers no Kunga uz mūžiem.” 34 Tad Benājāhu, Jehojādas dēls, gāja augšā, kāva viņu un nogalēja. Viņš to apbedīja pie viņa nama tuksnesī. 35 Un ķēniņš iecēla Benājāhu, Jehojādas dēlu, Joāba vietā pār karaspēku, un priesteri Cādoku ķēniņš iecēla Ebjātāra vietā. 36 Tad ķēniņš sūtīja pēc Šimī un sacīja viņam: “Cel Jeruzālemē sev namu un dzīvo tajā, bet nekur projām no turienes nedodies. 37 Tajā dienā, kad tu celsies un iesi pāri Kidronas upes ielejai, tad zini droši – tu tiešām mirsi. Tavas asinis paliks uz tavas galvas.” 38 Tad Šimī sacīja ķēniņam: “Vārdi, ko mans kungs, ķēniņš, runāja, ir labi, viņa kalps tā darīs.” Un Šimī dzīvoja Jeruzālemē ilgu laiku.
39 Bet trešā gada beigās divi Šimī vergi aizbēga pie Ahīša, Maahas dēla, Gatas ķēniņa. Un Šimī stāstīja: “Redzi, tavi vergi ir Gatā!” 40 Tad Šimī cēlās, apsegloja savu ēzeli un devās uz Gatu pie Ahīša meklēt savus vergus. Un Šimī atveda savus vergus no Gatas. 41 Sālamanam tika stāstīts, ka Šimī gājis no Jeruzālemes uz Gatu un ir atgriezies. 42 Tad ķēniņš sūtīja pēc Šimī un sacīja: “Vai es tevi nenozvērināju pie Kunga, vai neapliecināju tev, sacīdams: tajā dienā, kad tu iesi un dosies vienalga, kur, tad zini droši, ka tu tiešām mirsi! Un tu man sacīji: tie ir labi vārdi, kurus es dzirdēju. 43 Kādēļ tu neturēji Kunga zvērestu un pavēli, ko es tev devu?” 44 Ķēniņš sacīja Šimī: “Tu zini visu ļaunumu, kas tev bija sirdī, – to tu darīji manam tēvam Dāvidam, un Kungs nu atgriež tavu ļaunumu pār tavu galvu, 45 bet ķēniņš Sālamans būs svētīts, un Dāvida tronis būs stiprs Kunga priekšā līdz mūžībai.” 46 Un ķēniņš pavēlēja Benājāhu, Jehojādas dēlam, un tas izgāja ārā, kāva to, un Šimī mira.
Bet valsts nostiprinājās Sālamana rokās.
David's Instructions to Solomon
1 Not long before David died, he told Solomon:
2 My son, I will soon die, as everyone must. But I want you to be strong and brave. 3 Do what the Lord your God commands and follow his teachings. Obey everything written in the Law of Moses. Then you will be a success, no matter what you do or where you go. 4 You and your descendants must always faithfully obey the Lord. If you do, he will keep the solemn promise he made to me that someone from our family will always be king of Israel.
5 Solomon, don't forget what Joab did to me by killing Abner son of Ner and Amasa son of Jether, the two commanders of Israel's army. He killed them as if they were his enemies in a war, but he did it when there was no war. He is guilty, and now it's up to you to punish him 6 in the way you think best. Whatever you do, don't let him die peacefully in his old age.
7 The sons of Barzillai from Gilead helped me when I was running from your brother Absalom. Be kind to them and let them eat at your table.
8 Be sure to do something about Shimei son of Gera from Bahurim in the territory of Benjamin. He cursed and insulted me the day I went to Mahanaim. But later, when he came to meet me at the Jordan River, I promised that I wouldn't kill him. 9 Now you must punish him. He's an old man, but you're wise enough to know that you must have him killed.
David Dies
10-11 David was king of Israel 40 years. He ruled 7 years from Hebron and 33 years from Jerusalem. Then he died and was buried in Jerusalem. 12 His son Solomon became king and took control of David's kingdom.
Adonijah Is Killed
13 One day, Adonijah went to see Bathsheba, Solomon's mother, and she asked, “Is this a friendly visit?”
“Yes. 14 I just want to talk with you.”
“All right,” she told him, “go ahead.”
15 “You know that I was king for a little while,” Adonijah replied. “And everyone in Israel accepted me as their ruler. But the Lord wanted my brother to be king, so now things have changed. 16 Would you do me a favor?”
“What do you want?” Bathsheba asked.
17 “Please ask Solomon to let me marry Abishag. He won't say no to you.”
18 “All right,” she said. “I'll ask him.”
19 When Bathsheba went to see Solomon, he stood up to meet her, then bowed low. He sat back down and had another throne brought in, so his mother could sit at his right side. 20 Bathsheba sat down and then asked, “Would you do me a small favor?”
Solomon replied, “Mother, just tell me what you want, and I will do it.”
21 “Allow your brother Adonijah to marry Abishag,” she answered.
22 Solomon said:
What? Let my older brother marry Abishag? You may as well ask me to let him rule the kingdom! And why don't you ask such favors for Abiathar and Joab?
23 I swear in the name of the Lord that Adonijah will die because he asked for this! If he doesn't, I pray that God will severely punish me. 24 The Lord made me king in my father's place and promised that the kings of Israel would come from my family. Yes, I swear by the living Lord that Adonijah will die today.
25 “Benaiah,” Solomon shouted, “go kill Adonijah.” So Adonijah died.
Abiathar Is Sent Back Home
26 Solomon sent for Abiathar the priest and said:
Abiathar, go back home to Anathoth! You ought to be killed too, but I won't do it now. When my father David was king, you were in charge of the sacred chest, and you went through a lot of hard times with my father. 27 But I won't let you be a priest of the Lord anymore.
And so the promise that the Lord had made at Shiloh about the family of Eli came true.
Joab Is Killed
28 Joab had not helped Absalom try to become king, but he had helped Adonijah. So when Joab learned that Adonijah had been killed, he ran to the sacred tent and grabbed hold of the corners of the altar for protection. 29 When Solomon heard about this, he sent someone to ask Joab, “Why did you run to the altar?”
Joab sent back his answer, “I was afraid of you, and I ran to the Lord for protection.”
Then Solomon shouted, “Benaiah, go kill Joab!”
30 Benaiah went to the sacred tent and yelled, “Joab, the king orders you to come out!”
“No!” Joab answered. “Kill me right here.”
Benaiah went back and told Solomon what Joab had said.
31-32 Solomon replied:
Do what Joab said. Kill him and bury him! Then my family and I won't be responsible for what he did to Abner the commander of Israel's army and to Amasa the commander of Judah's army. He killed those innocent men without my father knowing about it. Both of them were better men than Joab. Now the Lord will make him pay for those murders. 33 Joab's family will always suffer because of what he did, but the Lord will always bless David's family and his kingdom with peace.
34 Benaiah went back and killed Joab. His body was taken away and buried near his home in the desert.
35 Solomon put Benaiah in Joab's place as army commander, and he put Zadok in Abiathar's place as priest.
Shimei Is Killed
36 Solomon sent for Shimei and said, “Build a house here in Jerusalem and live in it. But whatever you do, don't leave the city! 37 If you ever cross Kidron Valley and leave Jerusalem, you will be killed. And it will be your own fault.”
38 “That's fair, Your Majesty,” Shimei answered. “I'll do that.” So Shimei lived in Jerusalem from then on.
39 About three years later, two of Shimei's servants ran off to King Achish in Gath. When Shimei found out where they were, 40 he saddled his donkey and went after them. He found them and brought them back to Jerusalem.
41 Someone told Solomon that Shimei had gone to Gath and was back. 42 Solomon sent for him and said:
Shimei, you promised in the name of the Lord that you would never leave Jerusalem. I warned you that you would die if you did. You agreed that this was fair, didn't you? 43 You have disobeyed me and have broken the promise you made to the Lord.
44 I know you remember all the cruel things you did to my father David. Now the Lord is going to punish you for what you did. 45 But the Lord will bless me and make my father's kingdom strong forever.
46 “Benaiah,” Solomon shouted, “kill Shimei.” So Shimei died.
Solomon was now in complete control of his kingdom.
