The Covenant Box Is Brought to Jerusalem
(1 Chronicles 13.1-141 15.25—16.6,43)1 Once more David called together the best soldiers in Israel, a total of thirty thousand men, 2 and led them to Baalah in Judah, in order to bring from there God's Covenant Box, bearing the name of the Lord Almighty, whose throne is above the winged creatures. 3 They took it from Abinadab's home on the hill and placed it on a new cart. Uzzah and Ahio, sons of Abinadab, were guiding the cart, 4 with Ahio walking in front. 5 David and all the Israelites were dancing and singing with all their might to honor the Lord. They were playing harps, lyres, drums, rattles, and cymbals.
6 As they came to the threshing place of Nacon, the oxen stumbled, and Uzzah reached out and took hold of the Covenant Box. 7 At once the Lord God became angry with Uzzah and killed him because of his irreverence. Uzzah died there beside the Covenant Box, 8 and so that place has been called Perez Uzzah ever since. David was furious because the Lord had punished Uzzah in anger.
9 Then David was afraid of the Lord and said, “How can I take the Covenant Box with me now?” 10 So he decided not to take it with him to Jerusalem; instead, he turned off the road and took it to the house of Obed Edom, a native of the city of Gath. 11 It stayed there three months, and the Lord blessed Obed Edom and his family.
12 King David heard that because of the Covenant Box the Lord had blessed Obed Edom's family and all that he had; so he got the Covenant Box from Obed's house to take it to Jerusalem with a great celebration. 13 After the men carrying the Covenant Box had gone six steps, David had them stop while he offered the Lord a sacrifice of a bull and a fattened calf. 14 David, wearing only a linen cloth around his waist, danced with all his might to honor the Lord. 15 And so he and all the Israelites took the Covenant Box up to Jerusalem with shouts of joy and the sound of trumpets.
16 As the Box was being brought into the city, Michal, Saul's daughter, looked out of the window and saw King David dancing and jumping around in the sacred dance, and she was disgusted with him. 17 They brought the Box and put it in its place in the Tent that David had set up for it. Then he offered sacrifices and fellowship offerings to the Lord. 18 When he had finished offering the sacrifices, he blessed the people in the name of the Lord Almighty 19 and distributed food to them all. He gave each man and woman in Israel a loaf of bread, a piece of roasted meat, and some raisins. Then everyone went home.
20 Afterward, when David went home to greet his family, Michal came out to meet him. “The king of Israel made a big name for himself today!” she said. “He exposed himself like a fool in the sight of the servant women of his officials!”
21 David answered, “I was dancing to honor the Lord, who chose me instead of your father and his family to make me the leader of his people Israel. And I will go on dancing to honor the Lord, 22 and will disgrace myself even more. You may think I am nothing, but those women will think highly of me!”
23 Michal, Saul's daughter, never had any children.
1 Pēc tam Dāvids sapulcināja visus izlasītos karavīrus Israēlā, trīsdesmit tūkstoš vīrus.
2 Tad Dāvids cēlās un gāja ar visu šo karavīru saimi, kas bija pie viņa, uz Baālu Jūdā, lai no turienes atvestu Dieva šķirstu, kas ir nosaukts Dieva, tā Kunga Cebaota, vārdā, kas valda pār ķerubiem.
3 Un tie veda Dieva šķirstu, kas bija uzlikts uz jauniem kravas ratiem, pēc tam kad viņi bija to iznesuši no Abinadaba nama, kas atrodas uzkalniņā; un Uza un Achio, Abinadaba dēli, vadīja šos jaunos ratus.
4 Un kad tie iznesa Dieva šķirstu no Abinadaba nama, kas bija uzkalnā, tad Achio gāja šķirstam pa priekšu.
5 Bet Dāvids un visa Israēla karotāju saime līksmojās un dejoja tā Kunga priekšā, viņi spēlēja ar ciedru koka koklēm, arpām, rokas bungām, ar zvārguļiem un zvaniem.
6 Kad nu tie nonāca pie Nachona labības klona, tad Uza izstiepa savu roku pret Dieva šķirstu, lai to cieši saturētu, jo vērši paklupa.
7 Tad tā Kunga dusmas iekaisa pret Uzu, un Dievs viņu tur par sodu bargi skāra, jo tas bija izdarījis pārkāpumu, tā ka viņš turpat pie Dieva šķirsta nomira.
8 Un Dāvids bija dziļi satriekts, ka tas Kungs bija tādu robu izlauzis, atņemdams Uzu; tāpēc šīs vietas vārds tika nosaukts Perec-Uza, un tā to sauc līdz šai dienai.
9 Bet Dāvids tanī dienā stipri izbijās tā Kunga priekšā, tā ka viņš izsaucās: „Kā Dieva šķirsts var nākt pie manis?“
10 Un Dāvids negribēja ļaut tā Kunga šķirstu vest pie sevis uz Dāvida pilsētu, bet viņš novirzīja to uz Obed-Edoma, kāda gātieša, namu.
11 Un tā Kunga šķirsts palika šā gātieša Obed-Edoma namā trīs mēnešus; bet tas Kungs svētīja Obed-Ēdomu un visu viņa namu.
12 Kad ķēniņam Dāvidam tika paziņots, ka tas Kungs ir Obed-Edoma namu un visu, kas tam pieder, svētījis Dieva šķirsta labad, tad Dāvids gāja un pilns prieka pārveda Dieva šķirstu no Obed-Edoma nama kalnup uz paša Dāvida pilsētu.
13 Kad tā Kunga šķirsta nesēji bija pagājuši sešus soļus, tad viņš upurēja kaujamam upurim vērsi un barotu teļu,
14 Un Dāvids dejoja no visas savas sirds tā Kunga priekšā, pie kam Dāvids bija apjozts tikai ar linu plecu segu.
15 Tā Dāvids un viss Israēla nams pārveda kalnup tā Kunga Šķirstu ar gavilēm un taures skaņām.
16 Un notika, kad nu tā Kunga Šķirstu nesa iekšā Dāvida pilsētā, tad Michala, Saula meita, bija izliekusies pa logu un skatījās. Kad viņa ieraudzīja ķēniņu Dāvidu lēkājam un dejas solī tā Kunga priekšā dejojam, viņa to noni-cināja un ienīda savā sirdī.
17 Un tie ienesa tā Kunga šķirstu un to nolika savā vietā telts vidū, ko Dāvids bija tam uzcēlis, un Dāvids upurēja dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus tā Kunga priekšā.
18 Kad nu Dāvids savus dedzināmos upujrus un kaujamos pateicības upurus bija pabeidzis, tad viņš svētīja tautu tā Kunga Cebaota vārdā.
19 Un viņš lika izdalīt visai tautai, visai Israēla draudzei, ir vīriem, ir sievām, ikkatram pa klaipam maizes, pa gabalam gaļas un pa vīnogu rausim. Un tad visa tauta atgriezās ikviens savās mājās.
20 Kad nu arī Dāvids atgriezās, lai sveicinātu savu dzimtu, tad Michala, Saula meita, iznāca Dāvidam pretī un zobodamās teica: „Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīrieši!“
21 Bet Dāvids atbildēja Michalai: „Tas notika tā Kunga priekšā, kas mani ir izredzējis, mani celdams augstāk par tavu tēvu un tava tēva dzimtu par valdītāju tā Kunga tautai, pār Israēlu, —jā, un es līksmojos tā Kunga priekšā,
22 Es esmu ar mieru dejot arī nākotnē, pat ja ar to es vēl vairāk pazemotos kā šoreiz. Un es gribu pazemīgi domāt par sevi arī nākotnē, bet kalpoņu acīs, ko tu pieminēji, es ar to tikai vēl pieaugšu savā godā.“
23 Bet Michala, Saula meita, paljka bez bērniem līdz savai miršanas dienai.
