David Takes a Census
(1 Chronicles 21.1-27)1 On another occasion the Lord was angry with Israel, and he made David bring trouble on them. The Lord said to him, “Go and count the people of Israel and Judah.” 2 So David gave orders to Joab, the commander of his army: “Go with your officers through all the tribes of Israel from one end of the country to the other, and count the people. I want to know how many there are.”
3 But Joab answered the king, “Your Majesty, may the Lord your God make the people of Israel a hundred times more numerous than they are now, and may you live to see him do it. But why does Your Majesty want to do this?” 4 But the king made Joab and his officers obey his order; they left his presence and went out to count the people of Israel.
5 They crossed the Jordan and camped south of Aroer, the city in the middle of the valley, in the territory of Gad. From there they went north to Jazer, 6 and on to Gilead and to Kadesh, in Hittite territory. Then they went to Dan, and from Dan they went west to Sidon. 7 Then they went south to the fortified city of Tyre, on to all the cities of the Hivites and the Canaanites, and finally to Beersheba, in the southern part of Judah. 8 So after nine months and twenty days they returned to Jerusalem, having traveled through the whole country. 9 They reported to the king the total number of men capable of military service: 800,000 in Israel and 500,000 in Judah.
10 But after David had taken the census, his conscience began to hurt, and he said to the Lord, “I have committed a terrible sin in doing this! Please forgive me. I have acted foolishly.”
11-12 The Lord said to Gad, David's prophet, “Go and tell David that I am giving him three choices. I will do whichever he chooses.” The next morning, after David had gotten up, 13 Gad went to him, told him what the Lord had said, and asked, “Which is it to be? Three years of famine in your land or three months of running away from your enemies or three days of an epidemic in your land? Now think it over, and tell me what answer to take back to the Lord.”
14 David answered, “I am in a desperate situation! But I don't want to be punished by people. Let the Lord himself be the one to punish us, for he is merciful.” 15 So the Lord sent an epidemic on Israel, which lasted from that morning until the time that he had chosen. From one end of the country to the other seventy thousand Israelites died. 16 When the Lord's angel was about to destroy Jerusalem, the Lord changed his mind about punishing the people and said to the angel who was killing them, “Stop! That's enough!” The angel was by the threshing place of Araunah, a Jebusite.
17 David saw the angel who was killing the people, and said to the Lord, “I am the guilty one. I am the one who did wrong. What have these poor people done? You should punish me and my family.”
18 That same day Gad went to David and said to him, “Go up to Araunah's threshing place and build an altar to the Lord.” 19 David obeyed the Lord's command and went as Gad had told him to. 20 Araunah looked down and saw the king and his officials coming up to him. He threw himself on the ground in front of David 21 and asked, “Your Majesty, why are you here?”
David answered, “To buy your threshing place and build an altar for the Lord, in order to stop the epidemic.”
22 “Take it, Your Majesty,” Araunah said, “and offer to the Lord whatever you wish. Here are these oxen to burn as an offering on the altar; here are their yokes and the threshing boards to use as fuel.” 23 Araunah gave it all to the king and said to him, “May the Lord your God accept your offering.”
24 But the king answered, “No, I will pay you for it. I will not offer to the Lord my God sacrifices that have cost me nothing.” And he bought the threshing place and the oxen for fifty pieces of silver. 25 Then he built an altar to the Lord and offered burnt offerings and fellowship offerings. The Lord answered his prayer, and the epidemic in Israel was stopped.
1 Tad tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēlu, un viņs skubināja Dāvidu pret tiem, sacīdams: „Ej un saskaiti Israēlu un Jūdu!“
2 Tad ķēniņš pavēlēja karaspēka virspavēlniekam Joābam: „Ej un apstaigā it visur visas Israēla ciltis no Danas līdz Bēršebai un izdari tautas skaitīšanu, lai es zinātu ļaužu daudzumu!“
3 Tad Joābs atbildēja ķēniņam: „Lai tas Kungs, tavs Dievs, padarītu visu tautu, cik liela tā ari jau būtu, vēl simtkārt lielāku, un lai manam kungam un ķēniņam būtu lemts to vēl skatīt ar paša acīm! Bet kāpēc tad, ak mans kungs un ķēniņ, tu tieši sajūti prasību pēc šāda pasākuma?“
4 Bet ķēniņa pavēle palika spēkā pretēji Joāba un karaspēka virsnieku i iebildumiem. Tā Joābs un karaspēka virsnieki devās projām no ķēniņa, lai Israēlā izdarītu tautas skaitīšanu.
5 Un viņi devās pāri Jardānai un apmetās teltīs pie Aroēras, pa labi no pilsētas, kas atrodas Arnonas upes ielejas vidus daļā virzienā uz Gadu un uz Jāzeru.
6 No turienes viņi nogāja uz Gileādu un uz Tahtīm Chodši zemi, t.i. līdz hetītu jeb hetiešu zemei virzienā uz Kadešu; tie nonāca līdz Dan-Jaānai un apstaigāja visapkārt Sidonai.
7 Pēc tam tie devās uz nocietināto Tiras pilsētu un uz visām heviešu un kānaāmešu pilsētām un beidzot nonāca Jūdas Negebā pie Bēršebas.
8 Pēdīgi, kad tie tā bija pārstaigājuši visu zemi, tie pārnāca pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām atpakaļ Jeruzālemē.
9 Tad Joābs ķēniņam pateica tautas skaitīšanā izzināto ļaužu skaitu: Israēlā bija astoņi simti tūkstošu spēcīgu vīru, kas bija zobena nesēji, bet Jūdā bija pieci simti tūkstošu vīru.
10 Pēc tam kad Dāvids bija pabeidzis tautas skaitīšanu, viņa sirdsapziņa kļuva nemierīga, un viņš lūdza to Kungu: „Es esmu ļoti smagi grēkojis ar to, ko es esmu darījis; bet nu tagad, ak Kungs, lūdzu piedodi sava kalpa pārkāpumu, jo es esmu ļoti aplami rīkojies!“
11 Kad nu Dāvids nākošā rītā agri piecēlās, tad tā Kunga vārds atklājās pravietim Gadam, Dāvida pareģim, noteikdams:
12 „Noej pie Dāvida un saki viņam: Tā saka tas Kungs: Trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, un Es tad to īstenošu!“
13 Tad Gads nogāja pie Dāvida un viņam paziņoja un sacīja: „Vai lai tev par sodu tava zeme top piemeklēta ar trijiem bada gadiem? Jeb vai tu gribi trīs mēnešus slapstīties no saviem vajātājiem? Jeb vai tu gribi, lai trīs dienas tavā zemē plosās mēris? Pārdomā labi un apsver, kādu atbildi lai es tam dodu, kas šo pavēli ir devis un mani sūtījis.“
14 Tad Dāvids sacīja Gadam: „Man ir ļoti lielas bailes! Es labāk vēlētos krist tā Kunga rokā, jo bezgalīga ir Viņa žēlastība, bet es gan nevēlos krist cilvēku rokā!“
15 Tad tas Kungs lika Israēlā plosīties mērim no rīta līdz noliktajam laikam, un no tautas nomira—no Danas līdz Bēršebai—pavisam septiņdesmit tūkstoši cilvēku.
16 Bet kad eņģelis savu roku izstiepa pār Jeruzālemi, lai to izpostītu, tad to Kungu pārņēma nožēla par šo nelaimi, un Viņš sacīja eņģelim, kas nesa bojā eju ļaudis: „Tagad pietiek! Atrauj savu roku!“ Un tā Kunga eņģelis atradās pie jebusieša Araunas klona.
17 Tad Dāvids sacīja tam Kungam, kad viņš ieraudzīja eņģeli, kas tautu piemeklēja, un izsaucās: „Redzi, es esmu grēkojis un esmu izdarījis pārkāpumu! Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai tava roka ir pret mani un pret manu namu!“
18 Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: „Dodies kalnup un uzcel altāri tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!“
19 Un Dāvids uzgāja kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc tā Kunga pavēles.
20 Kad nu Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un noliecās ar seju pie zemes ķēniņa priekšā.
21 Un Arauna jautāja: „Kādēl mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?“ Un Dāvids atbildēja: „Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos.“
22 Tad Arauna sacīja Dāvidam: „Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim, un kuļamās ragavas un vēršu iejūgi malkai!
23 Šo visu, ak ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!“ Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: „Lai tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!“
24 Bet ķēniņš atbidēja Araunam: „Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!“ Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu kā vēršus.
25 Un Dāvids tur uzcēla altāri tam Kungam un upurēja ir dedzināmos upurus, ir kaujamos pateicības upuj-us; tā tas Kungs izlīdzinājās ar zemi un novērsa piemeklējumu no Israēla.
