Joshua Defeats Jabin and His Allies
1 When the news of Israel's victories reached King Jabin of Hazor, he sent word to King Jobab of Madon, to the kings of Shimron and Achshaph, 2 and to the kings in the hill country in the north, in the Jordan Valley south of Lake Galilee, in the foothills, and on the coast near Dor. 3 He also sent word to the Canaanites on both sides of the Jordan, to the Amorites, the Hittites, the Perizzites, and the Jebusites in the hill country, as well as to the Hivites who lived at the foot of Mount Hermon in the land of Mizpah. 4 They came with all their soldiers—an army with as many men as there are grains of sand on the seashore. They also had many horses and chariots. 5 All of these kings joined forces and came together and set up camp at Merom Brook to fight against Israel.
6 The Lord said to Joshua, “Do not be afraid of them. By this time tomorrow I will have killed all of them for Israel. You are to cripple their horses and burn their chariots.” 7 So Joshua and all his men attacked them by surprise at Merom Brook. 8 The Lord gave the Israelites victory over them; the Israelites attacked and pursued them as far north as Misrephoth Maim and Sidon, and as far east as the valley of Mizpah. The fight continued until none of the enemy was left alive. 9 Joshua did to them what the Lord had commanded: he crippled their horses and burned their chariots.
10 Joshua then turned back, captured Hazor and killed its king. (At that time Hazor was the most powerful of all those kingdoms.) 11 They put everyone there to death; no one was left alive, and the city was burned.
12 Joshua captured all these cities and their kings, putting everyone to death, just as Moses, the Lord's servant, had commanded. 13 However, the Israelites did not burn any of the cities built on mounds, except Hazor, which Joshua did burn. 14 The people of Israel took all the valuables and livestock from these cities and kept them for themselves. But they put every person to death; no one was left alive. 15 The Lord had given his commands to his servant Moses, Moses had given them to Joshua, and Joshua obeyed them. He did everything that the Lord had commanded Moses.
The Territory Taken by Joshua
16 Joshua captured all the land—the hill country and foothills, both north and south, all the area of Goshen and the dry country south of it, as well as the Jordan Valley. 17-18 The territory extended from Mount Halak in the south near Edom, as far as Baalgad in the north, in the valley of Lebanon south of Mount Hermon. Joshua was at war with the kings of this territory for a long time, but he captured them all and put them to death. 19 The only city that made peace with the people of Israel was Gibeon, where some of the Hivites lived. All the others were conquered in battle. 20 The Lord had made them determined to fight the Israelites, so that they would be condemned to total destruction and all be killed without mercy. This was what the Lord had commanded Moses.
21 At this time Joshua went and destroyed the race of giants called the Anakim who lived in the hill country—in Hebron, Debir, Anab, and in all the hill country of Judah and Israel. Joshua completely destroyed them and their cities. 22 None of the Anakim were left in the land of Israel; a few, however, were left in Gaza, Gath, and Ashdod.
23 Joshua captured the whole land, as the Lord had commanded Moses. Joshua gave it to the Israelites as their own and divided it into portions, one for each tribe.
So the people rested from war.
1 Kad nu Hacoras ķēniņš Jabīns to dzirdēja, tad viņš sūtīja sūtņus pie Madonas ķēniņa Jobāba, un pie Simronas ķēniņa un pie Akšafas ķēniņa
2 Un pie tiem ķēniņiem, kuri dzīvoja ziemeļos, kalnos, kā ari dienvidu klajumos, Hinnerotas ielejā, un rietumos, Doras kāpās,
3 Tāpat arī pie kānaāniešiem austrumu un rietumu apgabalos, pie amoriešiem un pie hetiešiem, pie fensicšiem un pie jebusicšiem kalnu apgabalos un pie hīviešiem Micpas zemē, Hermona kalna pakājē.
4 Tā viņi izgāja cīņā un visas viņu kara pulku nometnes kopā ar viņiem ar tik lieliem ļaužu pulkiem kā smiltis jūras malā un ar ārkārtīgi daudziem zirgiem un kaujas ratiem.
5 Visi šie ķēniņi sapulcējās, devās ceļā un kopējā nometnē uzcēla teltis pie Meromas ūdeņiem, lai karotu pret Israēlu.
6 Tad tas Kungs sacīja Jozuam: „Nebīstics no viņiem! Jo rītdien ap šo pašu laiku Es visus viņus nolikšu nokautus Israēlam pie kājām; tad tu varēsi pārgriezt viņu zirgiem pakaļkāju dzīslas un viņu cīņas ratus sadedzināt uguni.“
7 Tad Jozua un visa viņa karotāju saime kopā ar viņu negaidot parādījās pie Meromas ūdeņiem un pēkšņi viņiem uzbruka.
8 Un tas Kungs tos nodeva Israēla rokā, un viņi tos sakāva un vajāja viņus līdz Sidonai, šai lielajai pilsētai, un līdz Šerapot-Majimai, arī līdz Micpas ielejai austrumos, un tos sakāva tik briesmīgi, ka neviena paša no tiem nepalika pāri.
9 Un Jozua tiem darīja, kā tas Kungs viņam bija pavēlējis: viņu zirgus viņš padarīja tizlus, un viņu kara ratus viņš sadedzināja uguni.
10 Un Jozua tanī laikā atgriezās atpakaļ un ieņēma Hacoru, un tās ķēniņu viņš sagūstīja un nokāva ar zobena asmeni, jo Hacora bija pirms tam visām šim ķēniņu valstīm galvas pilsēta.
11 Un tic nokāva visus iedzīvotājus, kuri tur atradās, viņus pilnīgi iznicinādami; un tur neviena nepalika pāri, kam bija dvaša, un Hacoru viņš sadedzināja uguni.
12 Un Jozua ieņēma visas šo ķēniņu pilsētas, sagūstīja visus viņu ķēniņus un nokāva tos ar zobena asmeni, viņus pilnīgi izdeldēdams, kā tā Kunga kalps Mozus bija pavēlējis.
13 Tomēr tās pilsētas, kas bija nocietinātas kalnos, Israēls nenodedzināja, izņemot vienīgi Hacoru, kupai Jozua lika aiziet bojā liesmās.
14 Bet visu šais pilsētās gūto laupījumu un visus lopus Israēla bērni paturēja paši sev, cilvēkus turpretī visus nogalināja ar zobena asmeni, tos pilnīgi izdeldēdami; tie neatstāja pāri nevienas dzīvas dvēseles.
15 Kā tas Kungs savam kalpam Mozum bija pavēlējis, tā Mozus pavēlēja Jozuam, un tā tad arī Jozua to izpildīja; viņš itin neko neatstāja neizpildītu no visa tā, ko tas Kungs bija Mozum pavēlējis.
16 Un tā Jozua ieņēma visas šī apgabala zemes, —ir kalnus, ir visus dienvidus apgabalus, ir visu Gošenes zemi, arī ieleju un klajumu un Israēla kalnus un tiem piederīgās ielejas,
17 Sākot no Halaka kalna , kas paceļas pretī Seīra kalnam un sniedzas līdz Baāl-Gadai, kas atrodas Libanona ielejā Hermona pakājē; visus to ķēniņus viņš saņēma gūstā; viņš tos sita un lika viņus nogalināt.
18 Ilgus gadus Jozua karoja pret šiem ķēniņiem.
19 Tur nebija nevienas pilsētas, kas ar labu būtu padevusies Israēlam, atskaitot vienīgi tos hīviešus, kas dzīvoja Gibeonā; visas pārējās viņš ieņēma ar kauju,
20 Jo tas tā bija tā Kungs nolikts, ka viņu sirdis tika apcietinātas kapam pret Israēlu, lai iznīcības lāsts tiktu piepildīts un lai tiem netiktu nekāda žēlastība parādīta, bet lai viņi tiktu izdeldēti, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis.
21 Tanī laikā Jozua nāca un iznīcināja ēnakiešus kalnājā ap Hebronu, Debīru, Anābu, kā ari Jūdas un visos Israēla kalnu novados, un Jozua tos pilnīgi izdeldēja kopa ar viņu pilsētām.
22 Neviens no ēnakiešiem nav vairs atlicies Israēla bērnu apdzīvotos apgabalos, un tikai Gazā, Gatā un Ašdodā tie vēl palika pāri.
23 Tā Jozua ieņēma visu zemi, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis, un Jozua to nodeva par dzimtīpašumu Israēlam, to dalīdams pēc viņu ciltīm; tad zeme varēja atpūsties no kapiem.
